A es zinu, kas man viņā patīk. Augšlupa. Bučot, bučināt, kodīt un mīlināt. Un vēl man patīk viņa āda, kas solārija nedaudz apbrūnināta. Un viņa augums visā kailumā no pašiem blodo matu galiņiem līdz kāju nadziņiem. Un vēl man patīk auskari viņa paša darinātie. Un vēl man patīk mana roka viņējā. Un viņa smaržas. Un gulēt visu dienu blakus un sagaidīt Jauno gadu gultiņā blakus patīk. Un gribu tur palikt ilgi, ilgi. Gulēt blakus un zem un virsū; ielīst padusē un, glaudot vaigu, klusītēm aizmigt vairākas reizes vienā diennaktī. Patīk viņa smagā, palaidnīgā roka, kas māk it visu, visu. Un patīk, ka viņš ir kārtīgs un smuks, un gudrs, un dvēselisks.
Nepatīk tikai tas, ka viņš pārlieku kautrīgs reizēm. Un reizēm maz runā. Tā grūti uzminēt, ka viņam patiesībā grūti, grūti. Gribas, lai viņš uzticās. Ak jā, un gribas, lai viņš iemāca man uzticēties viņam, pārkož biezo, biezo rieksta čaulu.
Bail atkal par ātru apsvilināties un raudāt pēc tam.
Lūdzu, Tu tur augša!