Jā, jā - es spiegoju un esmu glūņa! Un pie pirmās iespējas izlasi citu meilus, kas adresēti viņam, to izdaru! Labi, ne pie pirmās izdevības, bet pie trešās. Pie pirmās un ortrās izdevības vēl lauzos. Bet es jau neko nenoliedzu! Un tas tekts, kuru nocitēšu... "Viss, kas ir superlabi, liekas pseido labi un tā pa īstam nemaz neticās". Jā, tas manuprāt attaisno visu. Ir labi un tad tu tam nenotici un sāc šubīties un beigās aizbēdz. Jā, ar mani arī tā notiekas. Nemaz nenoliedzu, ka es mēdzu bēgt no savas laimes un prieka.
Jā, un man joprojām liekas, ka nekas vēl nav galā. Ne velti man iekšā viss nodreb, viņu ieraugot un ne velti ir tāds mulss klusums satiekoties, un ne velti viņam tā trīcēja rokas, valoda neraisījās un bija manāms satraukums, pēdējo reizi nejauši satiekoties.

Pamuļķie ļaudis, kas bēg no savas laimes! Bet ne jau nu es es un viņš esam tādi vienīgie.