Uzrakstīta vēstule, kas patiesībā bija grāmata. Izteiktas vēlmes. Atstata "Teātra bārā". Un dumja īsziņa "Šoreiz pieliekam punktu. Vismaz šai nodaļai." Bet ko man darīt, ja vēl negribas to punktu? Ko darīt, ja apzinies, ka tas cilvēks nav vērts šo dumjo domu un pārdomu?
Sāpīgi ir atklāt dvēseli. Vēl sāpīgāk ir tikai tas, ka nav pretreakcijas. Kur pazuda labais, skaistais un mīļais? Tāds vispār bija? Principi apēda? Kā viss var beigties tik muļķīgi?
Es joprojām gaidu brīnumu... Gaidu uzaicinājumu un atkal to dauzīšanos, mīļumu un sarunas. Patiesi, patiesi gaidu...