Nesen mani pašu šausmināja, nu kā tas var būt, ka pēc tik daudziem vienkāršas draudzības gadiem kāds no diviem draugiem saprot, ka pēkšņi viņš vairs negrib būt tikai draugs. Sāk runāt savādāk, vīt intrigas un mēģināt nokļūt pie sava mērķa. Bet tagad? Tagad man pašai gribas pieskarties savam vecajam draugam savādāk. Gribas apķerties viņam un saspiest. Nezinu, vai gribas pat tās bučas. Gribas vienkārši visu laiku būt kopā. Un ir skumīgi, kad tā nenotiek. Gribas saņemt meiliņu vai īsziņu. Iekšā ņemās nepacietības gariņš "a-varbūt-man-pirmajai-?". Un bija tik labi tā gulēt roku rokā, tēlojot, ka ir bail. Tajās rokās atrasties ir tik droši un patīkami...