man laukos bēniņos patika dzīvoties, jo tur visādas interesantas vecas mantas. varēju visu dienu tur notusēt un lejā nerādīties. vienreiz pat vecvecāki nobijās, kur esmu pazudusi, jo nebija piefiksējuši, ka esmu uzkāpusi augšā. :D

brīžiem šķiet, ka es no turienes nemaz lejā tā arī neesmu nokāpusi.
bet, jā, man arī bail bija no āra atejas, jo likās, ka tur kāds dzīvo, skapjos pati līdu slēpties, zem gultas man šķiet neviens nedzīvoja, tikai vienu reizi, kad murgoju un nevarēju gulēt un murgoju, tad dzīvoja pilnīgi visos tumšajos stūrīšos.