| 25. marts |
[Mar. 25th, 2006|05:07 pm] |
|
Es šodien atcerējos, ka nekad neesmu sapratis mirušo piemiņas dienu jēgu. Es zinu, ka tad, ja kādam to pateikšu - man pateiks vai par mani padomās, ka man nav nekā svēta, tātad, es esmu slikts cilvēks. Bet kāpēc lai mirušo atcerēšanās, turklāt rituāla atcerēšanās - ar ziedu nolikšanu un runām - lai būtu svēta? Ja šie cilvēki man apkārt nav Konfūcija sekotāji, kas mirušo vecāku piemiņu padarīja par reliģiju, kāpēc lai tas būtu kas svēts? Protams, zinātniskā ateisma aizstāvis manī teiktu, ka mirušo pieminēšana ir pagātnes primitīvo kultu palieka tautu kolektīvajā bezapziņā, ka agrāk cilvēki nopietni ticēja ziedojumu un upurēšanas ietekmei uz viņu mirušo radinieku dzīves kvalitāti viņsaulē. Bet tagad taču neviens normāls cilvēks neatzīsies, ka noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa, lai komunistu izvesto upuru dvēseles varētu paēst no pūstošo puķu smaržas! Jā, ir vēl arguments, ka, aizmirstot savu vēsturi, mēs esam slikti patrioti, turklāt, riskējam pieļaut pagātnes kļūdu atkārtošanos. Bet šādai atmiņai nebūt nav vajadzīgi kolektīvie gājieni ielās un Mocarta Rekviēma klausīšanās. Jā, un šādai atmiņai nav jābūt selektīvai - pagātnes kļūdu atkārtošanās nepieļaušanai daudz veselīgāk būtu pieminēt Ulmaņa apvērsumu vai Čaka poēmas par godu Staļinam. |
|
|
| Sergejs Jeseņins |
[Mar. 25th, 2006|10:35 am] |
ой, блядь, как же я люблю,
когда за строчку - по рублю! |
|
|
| Bloks |
[Mar. 24th, 2006|07:18 pm] |
Sadomāju apskatīties jauno krievu seriālu par Sergeju Jeseņinu, bet izrādās, ka man labāk patīk Aleksandrs Bloks. Nu, pēc izskata... un balss arī:
Нет, никогда моей, и ты ничьей не будешь.
Так вот что так влекло сквозь бездну грустных лет,
Сквозь бездну дней пустых, чье бремя не избудешь.
Вот почему я - твой поклонник и поэт!
Bet viena vieta tajā filmā ir laba - kur Pasternaks piekauj Jeseņinu dueļa laikā. A duelis par to, vai Pasternaka dzejoļi ir sūds, vai nav. Un Mandelštams par sekundantu. |
|
|
| Sabiedrība |
[Mar. 24th, 2006|07:15 pm] |
|
"Mūža novakarē Semjuels Bekets uzrakstīja monologu Sabiedrība. Tajā vecs vīrs guļ tumšā istabā un nokaujas ar izmisīgām domām par savu eksistenci. Tāpat kā citos Beketa darbos nomierinošā vēsts ir tāda, ka nāve sākas jau piedzimšanas brīdī." |
|
|
| Ivans Iļjičs |
[Mar. 24th, 2006|05:05 pm] |
Pārlasīju šodien Tolstoja garstāstu Ivana Iļjiča nāve, pēc kādu piecpadsmit gadu pārtraukuma. nedaudz baidījos lasīt, ka tik nepieviļos, bet nē, ir baigi kruta. tik precīzi šķiet uzrakstīts, tik vienkārši un bez liekiem mājieniem šajā vispār tik banālajā tēmā. stāstā ir tikai viens tēls, Ivana Iļjiča sapnis, un tas pats man šķiet veiksmīgs - sapnis, kurā kāds neaptverams spēks viņu bāž melnā maisā, ar galvu pa priekšu, bet nespēj iebāzt līdz galam, un šī stīvēšanās viņam rada neaprakstāmas ciešanas.
un tad par to, ka tu nevari nomirt, mierīgi nomirt bez sāpēm, tikai šī vienīgā iemesla dēļ - ka tu pats sev melo.
un tad tā viņa pārteikšanās - es to biju pavisam aizmirsis - viņš grib pateikt sievai prasķi, bet pasaka propusķi. un grib pārlabot, bet vairs neatrod sevī spēkus, un nodomā - kam jāsaprot, tas arī sapratīs. |
|
|
| Kapote |
[Mar. 23rd, 2006|11:36 pm] |
Noskatījos Kapoti.
Satriecošs aktieris - Filips Seimūrs Hofmans. Patešām pelnījis Oskaru, un ne tikai to.
Mākslinieka ētikas problēma varētu būt aktuāla jebkuram tā saucamajam radošajam cilvēkam. Cik tu ņem no sevis paša, ir tikai drosmes jautājums. Cik tu ņem no citiem - laikam sirdsapziņas. Kāda pazīstama rakstniece man nesen raudot atstāstīja sarunu ar savu tēvu. "Tev jau neko nevar uzticēt", - viņš sadusmots esot teicis pēc viņas pēdējās grāmatas iznākšanas. - "Tev viss ir uz pārdošanu".
Ja nebūtu vēl jādodas uz klubu, ierakstītu vairāk. |
|
|
| Šekspīrs |
[Mar. 22nd, 2006|02:50 pm] |
|
Klausījos Mocartu un piepeši sapratu, ka ir par skaļu. Visa viņa mūzika ir par skaļu. Bet agrāk man šķita, ka Don Giovanni starpspēles ir klusas. Līdzīgi ir Šekspīru - visu viņš ir sarakstījis ar izsaukuma zīmēm, visbiežāk lietotais vārds viņa lugās ir "The". Nevis kaut kāda vētra, bet The Vētra. Un tajā pašā gadā kaut kur Spānijā Servantess rakstīja kā ar akvareli. Maigi un mierīgi. Mums tikai šķiet, ka, ja reiz bruņinieku romāns, tātad Holivuda. Protams, ir brīži, kad gribas skaļu, ir brīži, kad - klusu. Vienkārši Mocarts ir agresīvāks par Bēthovenu. Tas jāpatur prātā. Priekšdienām. |
|
|
| Atsvešinātība |
[Mar. 22nd, 2006|11:54 am] |
Šorīt ienāca prātā doma, ka dīvaini, bet ciba (kurā šis nav mans pirmais žurnāls un kopumā pavadīti vismaz trīs gadi) ir kalpojusi par tādu kā katalizatoru manai patiesajai attieksmei pret demokrātiju. Jo, no vienas puses, es esmu pirmais uz strīpas, kad jāiestājas par vārda brīvību, vienlīdzīgām tiesībām vai ko tamlīdzīgu, bet, no otras puses, redzu un zinu, ka demokrātija ir remdeno režīms, iekārta, kurā pie varas allaž un neizbēgami nonāk viduvējības, kuri pēc definīcijas 'nav īstie', jo līdz galam neapmierina nevienu. Un ka tieši tāpēc ir kārdinājums šo iekārtu 'izspļaut' vai, pareizāk sakot, - pašam 'izspļauties' no tās ārā. Nepārprotiet, vienvaldība mani saista vēl mazāk - un es to negribētu pat tad, ja pats varētu kļūt par šo vienvaldi, neierobežoto noteicēju -, jo vientulība tad būtu patiesi šausminoša. Bet oligarhija (žēl, ka krievu mēdiji piesmējuši šo vārdu, nogremdējot to naftā), elitārisms, tāds, kāds tas bija pašos cibas pirmsākumos, kad daži izredzētie varēja izveidot savu kluso stūrīti, bez žēlastības izbanojot nejaušos komentētājus, un nevienam nebija sirdsapziņas pārmetumu par to, ka viņš kādu pasūtījis dirst...
Un vēl ir dīvaini tas, ka tieši demokrātiskā iekārta ir radījusi atsvešinātību - starp cilvēkiem, es domāju. Paskatieties pie Lukašenko - cik cilvēki tur ir vienoti. Trīs gadu garumā, kopš esmu cibā, mana atsvešinātība ir augusi - ar katru jauno lietotāju, kas grib 'draudzēties' un iesaistīties diskusijā un par kuru mana lepnība saka, ka viņš ne tikai nemāk lasīt un rakstīt, bet arī neko nesaprot. Tā brīžiem ir bijusi tik liela, ka mēnešiem ilgi es neko neesmu spējis pateikt, daudzkārt esmu izdzēsies. Esmu kļuvis vientuļš un atsvešināts, un ienīstu pūli. |
|
|
| Domāšana |
[Mar. 22nd, 2006|11:15 am] |
Nu, labi. Mēģināšu domāt par kaut ko citu. Par ko gan?
Pasakiet man, par ko domāt. Es varētu domāt jūsu vietā. |
|
|
| Jautājums |
[Mar. 22nd, 2006|10:31 am] |
Jā, bet tad atkal nav skaidrs - kurš jautājums svarīgāks.
Kāpēc kāds ir dzīvojis vai kāpēc kāds ir miris.
Par atbildēm vispār labāk nedomāt. |
|
|
| Miloševičs |
[Mar. 22nd, 2006|12:18 am] |
|
Šīs dienas laikā es pārdomāju. Man tomēr nav vienalga, ka miris Slobodams Miloševičs. Varbūt tāpēc, ka viņa fiziskā nāve rada iespēju vēlreiz aktualizēt svarīgus jautājumus. Piemēram: kāpēc viņš ir dzīvojis. |
|
|
| Pasaule |
[Mar. 21st, 2006|07:55 pm] |
|
Pasaule pilna ar neaizvietojamiem kapiem. |
|
|
| Aizmigu |
[Mar. 21st, 2006|09:40 am] |
|
Klausījos Latvijas Radio un aizmigu. Garlaicīgi dzīvojam! |
|
|
| Dārznieks |
[Mar. 20th, 2006|11:52 pm] |
|
Lai gan arī Šillera tēvs jau sen kā pagalam. Vienubrīd viņš bija dārznieks vai kaut kas tāds. Tika ierīkots parks, liels parks, kādus nu tajā laikā bija iecienījuši. Pēc astoņiem gadiem izrādījās, ka pārāk dārgi. Atmeta ar roku. Nekas nesanāca. |
|
|
| Miloševičs |
[Mar. 20th, 2006|11:40 pm] |
|
Man ir vienalga, ka miris Slobodans Miloševičs. Es nesaprotu, kāpēc ziņa par to tiek publicēta laikrakstu pirmajās lappusēs. Viņš taču jau piecus gadus ir mironis. |
|
|