| 25. marts |
Mar. 25th, 2006|05:07 pm |
|
Es šodien atcerējos, ka nekad neesmu sapratis mirušo piemiņas dienu jēgu. Es zinu, ka tad, ja kādam to pateikšu - man pateiks vai par mani padomās, ka man nav nekā svēta, tātad, es esmu slikts cilvēks. Bet kāpēc lai mirušo atcerēšanās, turklāt rituāla atcerēšanās - ar ziedu nolikšanu un runām - lai būtu svēta? Ja šie cilvēki man apkārt nav Konfūcija sekotāji, kas mirušo vecāku piemiņu padarīja par reliģiju, kāpēc lai tas būtu kas svēts? Protams, zinātniskā ateisma aizstāvis manī teiktu, ka mirušo pieminēšana ir pagātnes primitīvo kultu palieka tautu kolektīvajā bezapziņā, ka agrāk cilvēki nopietni ticēja ziedojumu un upurēšanas ietekmei uz viņu mirušo radinieku dzīves kvalitāti viņsaulē. Bet tagad taču neviens normāls cilvēks neatzīsies, ka noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa, lai komunistu izvesto upuru dvēseles varētu paēst no pūstošo puķu smaržas! Jā, ir vēl arguments, ka, aizmirstot savu vēsturi, mēs esam slikti patrioti, turklāt, riskējam pieļaut pagātnes kļūdu atkārtošanos. Bet šādai atmiņai nebūt nav vajadzīgi kolektīvie gājieni ielās un Mocarta Rekviēma klausīšanās. Jā, un šādai atmiņai nav jābūt selektīvai - pagātnes kļūdu atkārtošanās nepieļaušanai daudz veselīgāk būtu pieminēt Ulmaņa apvērsumu vai Čaka poēmas par godu Staļinam. |
|