| |
[Mar. 14th, 2026|09:24 am] |
un šie vīri sajutās aizvainoti un iegāja milzīgā krāsā, jo viņš gaidīja atnākam ar necieņu pret Izraēlu izgājušo, kurš gulēja ar Jakoba meitu, tātad kurš ne teica, ne darīja, ko teica.
ziemas antrops. kuzmas ventūra nebija gājusi sacen. baltā auduma ziedošās pļavas. kaut kur zālienā nodemonstrētās auklas. maizes autori. kā loka metinātājs uz jūras skabargas. neviens nedara skarbas lietas šeit pustumsā.
uzlika griesties skabargai uz acs kaunu, tā griezās kā ezis griežas piena miglā, tik pat skabargaini kā tūlīt atnāks mustafa un ieliks kefīra glāzi acī iekšā kā plauktā ieliks ar ezermalas alus kausiem kopā un sakopinās to visu drumslās, centrifudzēs, ielūgs uz kafiju vēl pēc tam, bet iesaiņojums būs pacietīgs, tas būs vienkārša paciņa ar uzrakstu vai bez tā, ar paziņojumu, uzsaukumu, piekodinājumu, atgādinājumu, salutējumu, tostu, mazirbes krodziņu zem acīm vai vienkārši boksa maču zem matrača, zem amatas gultnes, zem gultas, zem kules, iesita tieši tur, kur pabira, un pabira tiešām uz visām pusēm vulgāri lamuvārdi, kurkuļi un mēmi, gandrīz vai runāt nespējoši, iespējoti tikai uz brīdi pabērt saslaukas, lai laiks un telpa kā bulkas kā kraukļi, kā ēdmaņa, zaņķa pirtiņā nodeldēta atnesīs atpakaļ noslīkušo pili, noslaucīs drupačas no galdauta, pārvērtīsies bultā un iešaus pa kartupeli, izšaus tam aci, izdurs sīksto miesu un sapakos maisos, kurkuļiem barība un pati sieva mīļa, kaut tikai, kaut tuk, kaut tuk, kas tur ir, acis atnākušas atrādīties, paskaties un atminies, tās taču ir tīrasiņu mīlas dzīslas, tās taču ir karātavu strīpas, kas aizmiglo un kas atkārto kodificē moku sābru, moku sombrero, mokasīnu, moskviču, volgu un taubi kā haubi kā sultāna halātu, kā medus vircu, kā mūžībā sajaukto bezrecepšu virtuvi tuvējā metāla riņķu barankā. |
|
|