| Atsvešinātība |
Mar. 22nd, 2006|11:54 am |
Šorīt ienāca prātā doma, ka dīvaini, bet ciba (kurā šis nav mans pirmais žurnāls un kopumā pavadīti vismaz trīs gadi) ir kalpojusi par tādu kā katalizatoru manai patiesajai attieksmei pret demokrātiju. Jo, no vienas puses, es esmu pirmais uz strīpas, kad jāiestājas par vārda brīvību, vienlīdzīgām tiesībām vai ko tamlīdzīgu, bet, no otras puses, redzu un zinu, ka demokrātija ir remdeno režīms, iekārta, kurā pie varas allaž un neizbēgami nonāk viduvējības, kuri pēc definīcijas 'nav īstie', jo līdz galam neapmierina nevienu. Un ka tieši tāpēc ir kārdinājums šo iekārtu 'izspļaut' vai, pareizāk sakot, - pašam 'izspļauties' no tās ārā. Nepārprotiet, vienvaldība mani saista vēl mazāk - un es to negribētu pat tad, ja pats varētu kļūt par šo vienvaldi, neierobežoto noteicēju -, jo vientulība tad būtu patiesi šausminoša. Bet oligarhija (žēl, ka krievu mēdiji piesmējuši šo vārdu, nogremdējot to naftā), elitārisms, tāds, kāds tas bija pašos cibas pirmsākumos, kad daži izredzētie varēja izveidot savu kluso stūrīti, bez žēlastības izbanojot nejaušos komentētājus, un nevienam nebija sirdsapziņas pārmetumu par to, ka viņš kādu pasūtījis dirst...
Un vēl ir dīvaini tas, ka tieši demokrātiskā iekārta ir radījusi atsvešinātību - starp cilvēkiem, es domāju. Paskatieties pie Lukašenko - cik cilvēki tur ir vienoti. Trīs gadu garumā, kopš esmu cibā, mana atsvešinātība ir augusi - ar katru jauno lietotāju, kas grib 'draudzēties' un iesaistīties diskusijā un par kuru mana lepnība saka, ka viņš ne tikai nemāk lasīt un rakstīt, bet arī neko nesaprot. Tā brīžiem ir bijusi tik liela, ka mēnešiem ilgi es neko neesmu spējis pateikt, daudzkārt esmu izdzēsies. Esmu kļuvis vientuļš un atsvešināts, un ienīstu pūli. |
|