| Ivans Iļjičs |
[Mar. 24th, 2006|05:05 pm] |
Pārlasīju šodien Tolstoja garstāstu Ivana Iļjiča nāve, pēc kādu piecpadsmit gadu pārtraukuma. nedaudz baidījos lasīt, ka tik nepieviļos, bet nē, ir baigi kruta. tik precīzi šķiet uzrakstīts, tik vienkārši un bez liekiem mājieniem šajā vispār tik banālajā tēmā. stāstā ir tikai viens tēls, Ivana Iļjiča sapnis, un tas pats man šķiet veiksmīgs - sapnis, kurā kāds neaptverams spēks viņu bāž melnā maisā, ar galvu pa priekšu, bet nespēj iebāzt līdz galam, un šī stīvēšanās viņam rada neaprakstāmas ciešanas.
un tad par to, ka tu nevari nomirt, mierīgi nomirt bez sāpēm, tikai šī vienīgā iemesla dēļ - ka tu pats sev melo.
un tad tā viņa pārteikšanās - es to biju pavisam aizmirsis - viņš grib pateikt sievai prasķi, bet pasaka propusķi. un grib pārlabot, bet vairs neatrod sevī spēkus, un nodomā - kam jāsaprot, tas arī sapratīs. |
|
|
| Comments: |
Tolstojam laikam Freids paticis.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/46592/484) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) skuka |
|---|
| Date: | March 25th, 2006 - 02:48 am |
|---|
| | | (Link) |
|
oi, par to pārteikšanos ir labi. nē, labi ir par to, ka nav spēka izlabot. nē, nevis par to, ka nav spēka izlabot, ir labi, bet labi ir par to, ka nav spēka. jo patiešām nav spēka tad, kad tu mirsti. es zinu. | |
