| EXIT |
[Apr. 28th, 2006|12:34 pm] |
Vakar nejauši noskatījos šveiciešu dokumentālo filmu "EXIT: Tiesības mirt". Filma ir par eitanāziju, kas Šveicē legalizēta jau vairākus gadus. Filmas veidotāju pozīcija eitanāzijas jautājumā ir pozitīvi neitrāla un ilustrējoša, taču man kā skatītājam jāatzīst, ka šī bija pati pretīgākā un perversākā filma, ko dzīvē esmu redzējis.
Šveices firma, kas nodarbojas ar palīdzību pašnāvības izdarīšanā, katru nedēļu saņem 10-15 "iesniegumus", tos izskata un, ja tie atbilst prasībām, nosūta pie klienta tā saukto "pavadītāju". Tad notiek divas sarunas un, ja viss ir kārtībā un klienta vēlme nav mazinājusies, tad trešajā reizē pavadītājs ierodas ar "dzērienu" (barbiturātiem, ko atjauc ar persiku sulu). Piecpadsmit minūtēs viss ir cauri. Ātri, vienkārši, humāni un estētiski baudāmi [un to visu nofilmē un rāda kā tādu realitātes šovu]. Prasības klientam ir vienkāršas - jābūt pie pilnas apziņas, jābūt nedziedināmi slimam un jācieš "lielas fiziskas vai psiholoģiskas ciešanas". Jēdziens "psiholoģiskas ciešanas" liek sarauties, jo tas nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā to, ka cilvēks jūtas savas slimības nomākts un/vai jūtas kā nasta saviem tuviniekiem, nevajadzīgs ne sev, ne sabiedrībai. Man gan šķiet, ka vajadzētu pasēdēt pie tāda nomākta cilvēka gultiņas, paturēt rociņu un palasīt priekšā Platona Valsti.
Firmas EXIT amatpersonas uzskata, ka tiesības palīdzēt nomirt būtu jāpaplašina, jo saņem pieteikumus arī gadījumos, kad mirt grib pāris, piemēram, sieviete, kas ir vesela, līdz ar vīrieti, kas ir nedziedināmi slims. Pagaidām viņi šajos gadījumos ir spiesti atteikt, kaut arī nav noliedzams, ka sieviete, kas zaudējusi vīru, cieš "lielas psiholoģiskas ciešanas". Filmā figurēja arī jēdziens "eitanāzijas tūrisms", jo ne jau tikai Šveicē ir cilvēki, kas grib, lai viņiem palīdz nomirt. Taču likumdošana pagaidām paredz tikai palīdzību Šveices iedzīvotājiem. Risinājums? Ja tu esi itālis vai vācietis un tev ir nauda, nopērc Šveicē māju, iestājies rindā uz eitanāziju un viss būs čiki briki.
Fimā redzams, ka sarunas starp klientu un pavadītāju nenotiek divatā - tur vienmēr ir kāds radinieks, kas sēž klāt un piebalso vai vēl biežāk runā gribētāja vārdā ("jā, es liecinu, ka viņam ir lielas ciešanas, jā, viņš man atkārtoti ir paudis vēlmi mirt"). Kā gan ir iespējams būt pārliecinātam, ka radinieki slimo cilvēku nav pierunājuši vai kā citādi ietekmējuši? Nav jau grūti palikt zem brokastu šķīvīša lapiņu ar EXIT servisa telefona numuru - tā teikt, dot neuzkrītošu "mājienu ar cirvi". Un visi tik līksmi, tik pacilāti, tik atpestīti jūtas, kad pienāk tas "izvēlētais datums" un ierodas pavadītājs ar pudelīti. Nāve fascinē, tā vienmēr ir fascinējusi un, lūk, te ir cilvēks, kas šo nāvi dāvā, un cilvēks, kas šo dāvanu tūlīt saņems. Un sāksies "lielais ceļojums", kā pavadītāji mēdz teikt. Starp citu, pašu procesu viņi sauc nevis par eitanāziju vai palīdzību pašnāvībā, bet gan par "pašatbrīvošanos", jo klients, ja to spēj, no glāzes dzer saviem spēkiem.
Tā sauktos pavadītājus un visu šīs organizācijas darbību nevarētu nosaukt par cinisku, taču ir redzams, ka EXIT šī nodarbe ir kļuvusi ar rutīnu, turklāt viņi ir ļoti noslogoti un tāpēc vairs absolūti nevar atvēlēt laiku ētiskām un filosofiskām pārdomām par palīdzību miršanā.
Es no šī informatīvā materiāla guvu divas atziņas - 1) dzīvībai kā tādai nav vērtības; 2) ciešanas ir bezjēdzīgas un pārkāpj cilvēktiesības. Padomājiet tomēr par šo ārprātīgo lepnību - pateikt, ka ciešanas ir bezjēdzīgas. Man vienmēr ir licies, ka ciešanām ir nozīme, ne vienmēr saprotama cilvēka prātam, bet ir. Ja uz šī divām tēzēm tagad balstīsies Rietumeiropas kultūra, tad es nesaprotu, kā varēs motivēt sievietes radīt bērnus. Dzemdības taču arī ir ciešanas. Un nav nekādas garantijas, ka bērns nesaslims ar nedziedināmu slimību un attiecīgi nepiedzīvos ciešanas. Exit, vai ne. |
|
|