| Drauga brālis |
Apr. 7th, 2006|08:49 am |
|
Manam draugam K. no agriem skolas laikiem, kurš varbūt arī nemaz vairs
nav mans draugs, bet mēs esam pieraduši sevi par tādiem uzskatīt,
nomira vecākais brālis. Brālis man nebija draugs, taču viņš vienmēr
bija klāt, visās bērnu ballītēs pie K., vēlāk jau pieaugušo
tusos.Sestdien viņu glabās. Man ir tāda sajūta, ka jāiet uz bērēm. Un
es pilnīgi skaidri zinu, ka negribu uz tām iet. Un man nav arī laika,
jo nedēļas nogalei biju saplānojis virkni darbu, kuriem nepietiek spēka
darba dienās.Taču šeit nav konflikta starp manām vēlmēm un kaut kādu tā
saucamo sabiedrības viedokli (ko gan ļaudis padomās, ja es neiešu, ko
padomās K., apvainosies), bet manī pašā. Un šis konflikts mani
pārsteidz, jo, ja jau "sabiedrības viedoklis" man vienaldzīgs, es
nesaprotu, kāpēc es jūtu pienākumu šīs bēres apmeklēt. Aiz cieņas pret
mirušo? Kāda nu vairs cieņa pret mironi. Un arī dzīves laikā es šo
cilvēku pārāk necienīju. Aiz cieņas pret palicējiem - manu draugu K. un
viņa māti? Bet kuram vajadzīga šāda cieņas un līdzjūtības izrādīšana?
Viņiem vai man? lauzīju par to galvu vakarnakt pirms aizmigšanas.
Nonācu pie sev visticamākās atbildes - aiz cieņas pret kopējām atmiņām. |
|