| Vēl drusku par sēnēm |
[Apr. 19th, 2006|11:38 am] |
Rādīja arī vienu psihu džeku, kas zem tā sarkofāga lien apakšā filmēt. (Jā, jā, jūs nepārklausījāties. Tur apakšā visu laiku kaut kādi cilvēki skraidelē.) Smuks tāds ukrainis, blonds, gaišām acīm, ap 30 gadus vecs, jaunais karstgalvis. Un viņš teica, ka tur esot kā kosmosa kuģī, esot tāda īpaša jušanās. Un galvenais - pilnīgi pazūdot laika sajūta, varot ielīst it kā uz pāris minūtēm, bet iznāc ārā un redzi, ka jau pusstunda pagājusi. Radīja arī viņa safilmētos materiālus, forši bija.
Un tas intervētājs viņam prasa: "A tu zini, cik lielu radiācijas devu tu saņem, kad tur filmē?"
Ukrainis: "Es pats savas devas zinu, man par tām nevienam nav jāatskaitās."
Intervētājs: "Kā tā, nav jāatskaitās?"
Ukrainis: "Manā veselības aprūpes kartiņā viss ir sarakstīts tā, kā vajag."
Intervētājs: "A ja tu gribētu iekļauties veselības ministrijas noteiktajās maksimālajās radiācijas devās, cik ilgu laiku tu drīkstētu pavadīt zem sarkofāga?"
Ukrainis: "Nu, divas sekundes."
Intervētājs: "Divas sekundes?!"
Ukrainis: "Nu ja, bet kā lai kaut ko nofilmē tik īsā laikā?"
Intervētājs: "Vai tev ir bijušas veselības problēmas?"
Ukrainis: "Nekādas īpašās. Atmiņa tikai zūd. Dažreiz neatceros, ko tikko darīju. Jā, un kustības dažreiz nespēju koordinēt." |
|
|
