####
tas viss apmēram no 98. gada,
pusdienasgrāmata piedragāta ar līdzīgu
stilu. lasu un brīnos, kaut kur pats sevi vairs nepazīstu.
jūtu, ka atmiņas pielāgojas un konkrētā mirkļa realitāte šodien jau sen pazudusi,
palicis tāds wishful remembering par notikumiem, cilvēkiem.
šokējoši, ka nespēju atcerēties atsevišķus cilvēkus, kuru vārdi minēti kontekstā,
kas liecina par zināmu saistību ar tā laika ikdienu.

jebkurā gadījumā interesants travel back in time