Izrādās |
[26. Mar 2007|14:30] |
Tikai ienaidnieki runā patiesību. Draugi un mīļākie, saistīti pienākumu tīklā, melo pastāvīgi. (STĪVENS KINGS) |
|
|
Comments: |
Muļķības. Emocijas padara subjektīvu abos gadījumos.
taisnība, bet tomēr ienaidnieki procentuāli vairāk saka patiesību, nekā draugi
kas procentus rēķināja? ;p
es saku patiesību (to, ko domāju) vienmēr!
patiesība ir apšaubāms jēdziens, katrs to saprot savādāk
lai nu tā būtu, bet es ne jau par to.
ģeniālā doma, ko tu te citēji, bija tāda, ka ienaidnieks pateiks tev to, ko domā (t.i., to, ko viņš uzskata par patiesību), bet draugs neveikli mēģinās to, ko viņš uzskata par patiesību, noklusēt, jo mīl tevi utt.
vispār interesanti, kā cilvēki visu laiku no kkā baidās un tāpēc kkādu bubuli uzskata par lielāku "patiesību" nekā kko labu. tas arī ir iepriekšminētās ģeniālās domas pamatā.
bet man draugu nav, es viena kā pirksts, tāpēc visiem saku objektīvo patiesību pēc saviem subjektīvajiem kritērijiem. ha!
ja draugs nereaģētu uz izteiktu patiesību sāpīgi, tad otram draugam nevajadzētu taisīt smukos meliņus. tas nav pa tēmu, konkrēti šajā rakstā tas bija minēts saistībā ar to, ka labs draugs nekad tev neteiks, ka tu patiesībā esi totāla lose un neglītene, bet melos tev ka tu esi smuka un gudra:) tātad pie vainas vienk otra kompleksi
vispār interesanti (atkal!)
man kāreiz tipa draugi un visādi tuvinieki ir teikuši visādus atzinumus no sērijas: tev te pumpa, derētu noņemt, kas tev šodien par šausmām mugurā?!, tu nu gan izgāzies kā veca sēta. svešu cilvēku kritika ir kudiš...hmm, diskrētāka? un glaimīgāka.
nez. man nav nācies īpaši izbaudīt, ka sveši vienk kaut ko saka man, pārsvarā jau nesaka neko. vai arī pa detaļām. nu jā. tuvie gan saka glaimīgus vārdus:P bet mani ir stabila sajūta, ka tā ir taisnība, jo tas ko viņi uzslavē, tas ir tiešām ir labs:Ptb pati lepojos
nākamais solis - neuzticies vairs nevienam savam draugam:P
Domāju, ka īsts draugs tāpat patiesību mēģinās nogludināt, ja viņa būs pārāk skarba.
Un ar uzticēšanos tam nav nekāda sakara. | |