mani vienaudži - kā kurš. es laikam vēl esmu pēdējā paaudze, kas izbaudīja pagalma draudzēšanās priekus, jo pēc tam jau sākās neatkarīgās banānijas respublikas laiki, mode nedraudzēties ar krieviem un visas citas hreņas, kas mūs ir novedušas pie divkopienu valsts. un, lai arī man krievu valoda ir no vecmāmiņas, es pieņemu, ka daļa vienaudžu tomēr samācījās pagalmā.
pārējie, diemžēl, ir skumji gadījumi.

un es, tāpat kā rasbainieks, vēlreiz pabrīdināšu par alkohola un citēšanas korelāciju. atceros, kā reiz vienā akadēmijas valpurģu naktī traki samulsināju vienu jaunkundzi, kas gāja garām, kamēr es vienai paralēlkursabiedrenei hohmas pēc deklamēju tatjanas vēstuli oņeginam. jaunkundze apstājās kā iemieta un tālāk nekustējās, bet pēc tam prasīja deklamēt vēl. tad nu, savukārt, samulsu es.
vārdsakot, labāk tālāk no iereibušiem citētājiem :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es esmu piemērs tam, kā arī bez draudzēšanās var iemācīties krieviski. es vispār bērnībā biju intelektuāle-oģinočka, pilsētā nekāda ālēšanās sētā nebija (jo nebija ne īsti kur, ne ar ko), laukos visā ciemā bija tikai viens zaķis manā vecumā. lelles man sevišķi pie sirds negāja, grāmatas - jā, tā bija štelle :) un pilnīgi dabiski paģērēju mammai, lai māca man krievu valodu, citādi es nesaprotu, ko tās krievu tantes pie viņas kultūras namā runā :)

(Reply to this) (Parent)

nupat uzdevu kvkznam nodeklamēt (man gan liekas, ka tieši tatjanas vēstule vismā mana gadagājuma dāmām ir teju tāda kā loreleja visiem tiem, kuri mācījušies vācvalodu).
tika līdz 6 rindiņai. toties ļermontovs gan viņai labi turas galvā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

oj, es kādreiz zināju visu! tagad tik līdz pusei aptuveni.

(Reply to this) (Parent)