mana vakardiena sākās sešos no rīta un beidzās septiņos šorīt. pa vidu bija babes bēres (būt katolim un mirt ir mežonīgi, mežonīgi kruti!), bērnības takas (tagad viss tik maziņš un es tik liela) un negaidīta ballīte mājās (mani draugi ir skaisti un laimīgi).

bērēs es nevis mulsi mīņājos, bet spēlēju fotogrāfa lomu (iesaku visiem, kas bērēs jūtas neērti). mazajai māsīcai, kura ir īrijā un grūtniecības pēdējā nedēļā, būs ko nošņukstēties pie speciālās reportāžas. radu humora izjūta, p.d., ir līmenī. cesvaine ir maziņa, kraukļi vēl maziņāki, un tur katra otrā māja ir vai nu nodegusi, vai sabrukusi, vai aiznaglotiem logiem. arī vecā tilta vairs nav. toties pagraba kalniņš, no kura man jau pirms 20 gadiem neļāva ziemā šļūkt uz dibena un vasarā sēdēt ar skatu pār upi, jo pagraba griesti ir ieplaisājuši, tas stāv kā stāvējis, un bērni turpina no tā šļūkt uz dibena. paskatīties uz bērnības taku mērogu kraukļos es centos aizbraukt desmit gadus, vienreiz pat biju tikusi līdz cesvaines autobusa gaidīšanai madonas autoostā pēc kāda 97.gada sinepēm un medus, bet rīgas autobuss nāca pirmais un yulungas memberi mani un kompanjonu ievilka tajā un aizveda pie sevis žūpot un spēlēt pj hārvijas dziesmas. tagad ķinderu kapsētā visas mūsu ģimenes vietas ir aizņemtas, pārējiem būs jāliekas mūža migā kaut kur citur.
atgriežoties rīgā, sazinkā bija noorganizējusies ballīte manās mājās. ar fotosesiju 'caca ar resnu runci izgājusi pastaigā pa kāpņu telpu un satikusi mazu nelaimīgu kaķīti' (mijai būs varens mājasdarbs skolai, i tell ya), ar skaistiem un laimīgiem cilvēkiem, ar labi ieslidinātu novusa galdu, garšīgām dzēruma vakariņām un demented barman prtg. un dzērāja asarām par iedomām, enkuriem un jautājumiem nevietā. tāda kā kvalitatīva komēdija ar traģiskām beigām.