par to, cik skaisti mēs pavadījām pēdējo bābu vasaras dienu, gandrīz viss jau stāv uzrakstīts un sabildēts pie usnes, simamuras un 321zemes, tikai manas divkapeikas tur trūkst.


tātad sākās viss ar kuģīti dārlinks, kurš ir izbanots no pilsētas kanāla par to, ka ir metru garāks nekā gaiļa un zaržecka tupeles, un garāki peldlīdzekļi par viņējiem ir jāaizliedz. dārlinks ir atjaunots kā konfekte un ņipri izpilda pasažieru pārvadājumus maršrutā spīķeri - zaķusala. bļa budu, ja es strādātu ltv, brauktu uz darbu ar šito verķi:


uz viņa var arī pāris ričukus pārvest, tikai kapteinis pēc kurā-tur piegājiena sāka pukstēt gan, sak, kas ta šito nošmulēto klāja laku man tagad vakarā pucēs.

spīķeru "kuģīšpietura" jau ir skats pats par sevi:



bez dārlinga tur plosās arī burātāji, vidējais vecums 10 gadi:



zaķusala ir kruta as ever:



tvtorņa vestibilā vispirms minūtes 5 jāklaigā, lai vispār sasauktu kādu dzīvu dvēseli:



un tur var jo šķelmīgi noparkot velo (pēcāk ieparkoju skumji tukšajā barčōnā aiz letes):



ar slepeno paroli 'jaunmārupe' tvtornī tu esi vips, kings un vienkārši mīļš ciemiņš. tādus aicina tukšot līdzpaņemto šampanieti pie galdiņa ar mežģīņu galdautu. bet bildi ieliks kādu tādu, kur tikai miglaini stāvi (un galvenā uzmanība šā vai tā jāpievērš lampām):



turpinājuma bilžu manā kamerā nebij, tik vien kā viss bij šitik lūk skaisti:



bildes sūds, ja godīgi (usnei foršākas un vairāk), bet vislabākais bija storijs par simamuru un gladiolām.
kad teikojām šōrtkatu caur centrāltirgu, tur jau visa andele bija beigusies, tikai puķu sievas dažas vēl rosījās. es apmierināju kreizīgārdeneri sevī, aizbāžot viņam muti ar melnajām dālijām (sic!) un fizāli (bērnības sapnis, jo mums tādu nekad nebija, tāpat kā margrietiņas bija vērtīgākās pļavas puķes, jo auga tikai vienā pļavā zvērīgi tālu), toties simamuru savaldzināja kvēlojoši sarkanu gladiolu pušķis. mazliet vēlāk viņš to pa baronielu nesa kā dziesmusvētku gājienā augstu paceltu, un pieturā sēdošajai sieviņai gluži nevilšus roka pacēlās piekārtot kārtīgi sasieto lakatiņu. kā sajutis manu telepātisko signālu, simamura pagriezās atpakaļ un uzdāvināja gladiolas sieviņai. sarkans lakatiņš, viegli iesārts mētelītis, viss ļoti kārtīgi, pēc mēneša palikšot deviņdesmit gadu. es vispār nesaprotu, kā mēs visi tur uz vietas neapraudājāmies.