vispār man ir bailīgi. šodien pieteicos gatavot pusdienas, vārīšu to savu tunča tomātu zupi, no veitvačeriem nospiesto. bet nu publika prasīga, ka bail. labi, austrāļiem (kuri patiesībā dzīvo tasmānijā) vispār garšo pārtika, bet šitās hātas turētāji brački amerikāņi ir smalkvēderi un trakpavāri. džordžs jau no rīta pieteicās izcept maizi to go with my soup. ja būs tikpat lieliska kā pirms dažām dienām ceptais olīvu pilnais kukulis, mana zupa klusi pīpēs otrā plāna tālākajā stūrītī. bet es taču arī gribu būt forša, ibitītmatos. ja ne pavest mazus trauslus zēnus, tad vismaz gandarīti noskatīties kā visi apmierināti ņurd pie izleksētiem zupas šķīvjiem.