ronis pie rt par literatūru teic tā, ka jāiegrāmato:

Man vienmēr ir šķitis, ka Repše spēj ieturēt emocionālu distanci no sevis rakstītā un no savas dzīves. [...] Un tieši šī distance laikam vispār ir tas, ko es meklēju literatūrā un kāpēc es kaut ko saucu par literatūru un kaut ko citu ne. Cik daudz būtu latviešu rakstnieču, kam ir kaut jel kāda, kaut pat mazākā emocionālās distances ieturēšanas spēja - kā lai pasaka - spēja saglabāt pašcieņu kā rakstniekam attiecībā pret savu tekstu? Ja palasa kaut vai to, ko jūs satori pēdējos mēnešos esat likuši vai kas Latvijā ir publicēts? Nesaku, ka pieeja pull out my heart and feed it to anyone (c)cure būtu kaut kāda neleģitīma, vienkārši ja tu tobrīd neatrodies uz viļņa "lietutiņš! mēnestiņš! saulstariņš!" vai atkal "nolemtība... vietulība... izmisums..." un redzi, ka autoram nav nekādu spēju transcendēt savu patreizējo stāvokli, Tev tas viss paslīd vienaldzīgi garām.