maigi sārtos ziemas rītos es eju caur vērmanīti un klausos austiņās fugazi, tad aizeju līdz kantorim un uzvelku augstpapēžu kurpes, #sievietebiznesā2016
es teicu, ka fabrikas sezona ir galā? bija, uz divām dienām, es esmu jojo īsā striķītī, decembris vispirms pārgalvīgi atcēlās un pēc tam at-atcēlās
pirmoreiz sazincik gados man priekšā stāv ziemassvētku korporatīvs
filmējot korporatīva mājasdarbu, atklājās, ka manā dzīvē ir pārsteidzoši daudz priekšmetu un apģērbu, kuri lieliski der kā sešdesmito gadu rekvizīti
par apģērbiem runājot, pēdējā brīdī atmetu plānu korporatīvam ņemt kleitu no krājumiem, aizsoļoju uz veikalu un tur
a) piedzīvoju reti labu smalltalku ar citām pircējām, parunāties par būtisko reāli ir jāiet uz cos piemērītuvēm, kā izrādās
b) iedzīvojos vakarkleitā ar kabatām (score!), viņa ir trakoti glīta un itin glaimojoša (score!), un mans vecais niķis joprojām liek sarēķināt starpību "ja es šo pirktu londonā", un tā ir 13.52, arī patīkami
un tagad man ir miļōnsgadu nepiedzīvota pavisam viegla raize "a ja nu kādai citai arī ir tāda kleita", kas ir interesants stāvoklis
lūk, tā ir ne tikai pirmās pasaules problēma, bet arī to īsto cilvēku problēma
bet galu galā, tas nozīmē tikai to, ka mums ar šo kādu citu vienkārši ir ļoti laba gaume