|
Jul. 22nd, 2015|04:55 pm |
precīzi! objectification is what it comes down to.
nezinu, vai iespējams identificēt konkrētu cēloni šai parādībai, taču piekrītu, ka tā simptomātiski izpaužas throughout visām dzīves jomām visos līmeņos, tostarp abu dzimumu apziņā. ja par aizsākumu, tad imho tas meklējams ļoti sen etablētās uztveres struktūrās - es teiktu kkad ap laiku, kad no simple digging stick pārgājām uz smagām agrārajām tehnikām. šīs attīstības iespaidā sievietes aizvien mazāk spēja iesaistīties ražošanā, jo jaunās tehnikas nevarēja droši apvienot ar grūtniecību, pavisam vienkāršoti paskatoties. tā rezultātā arī lēnām notika pārbīde no matrifokālas uz patrifokālu sabiedrību, un šī forma saglabājās cauri turpmākajai vēstures gaitai. paralēli, ražošanai kļūstot efektīvākai, vīrietim atbrīvojās vairāk laika ārpus pārtikas gādāšanai un viņš pievērsās tādām skaistām lietām kā māksla, matemātika, filosofija, politika utt., taču, kas šeit ir būtiski - tas viss bija vīrieša skatiens. un šis skatiens tika pavērsts arī uz sievieti, sieviete no dzemdes, no mistiskās mātes - šī tumšā, nezināmā spēka, kas raisa šausmas un bijību, jo rada cilvēkus, dzīvību - cita starpā kļuva par estētiska apbrīna objektu. bet jā, redzi, kā pati saki - par objektu. objectification ir vīrišķās, tostarp zinātniskās loģikas iezīme - tas ir skatiens no 3. personas perspektīvas, no āras. un, tieši šī skatiena prevalencei pateicoties, mēs esam nonākuši pie mūsdienu tehnikas, pa lielam, taču there have been some casualties, tā teikt, as usual. par to arī savulaik bija feminisms. mūsdienās gan tas vairumā gadījumu degradējis līdz primitīvai vīriešu nīšanai, vīrišķā pazemināšanai, zem kā nevaru un negribu parakstīties, kaut arī īstā feminisma darbs aizvien nav galā. tikai tam, šķiet, bieži trūkst vieduma, jo, vnk pretstatot vīrišķo un sievišķo, saprotamā kārtā sanāk vien nebeidzams kašķis.
visu šo pasakot, saprotu, ka principā redzu šo parādību kā vēsturiski iedibinātu uztveres īpatnību, kas vēl dziļāk sakņojas atsvešinātībā no paša ķermeņa. proti, identitātes modelī, kur ķermenis ir instruments, again - objekts, ne pilntiesīga daļa no pašas identitātes. ja meklējam sakni, es patiesībā liktu uz šo, jo te strukturāli visi gali sanāk kopā. tas, ka vēsturiski sievietes varbūt cietušas vairāk vai kā, būtībā imho ir sekundāri - tā ir iepriekšējā rindkopā aprakstītā dinamika, bet, as said, tas nav īsti apmierinošs cēlonis, jo kā tāds aizvien novestu mūs bīstami tuvu bezperspektīvai polarizācijas tendencei. taču, kā jau te puikas purpina, neba meitenēm vien grūti.
|
|