pirms mūs parauj festivālā, es lūdzu gribētu mazliet atskaitīties par susurinhu gaitām purtugālēs
veselu vienu dienu mums izdevās intensīvi tūristēt, nu tā pa īsto
kas ir grandiozs sasniegums, ņemot vērā to, ka plānošana dos susurinhos ir apmēram šāda "kāds rīt plāns? pamostamies un ieplānojam, kad plānosim plānu"
nenoslēgtie rēķini ar mauru pili sintrā ir apmēram noslēgti (apmēram tāpēc, ka izrādījās, ka īstie rēķini man ir nevis ar mauru pili, bet palácio da pena, kas ir pašā kalna galā, kamēr mauru pils ir drusku zemāk)
no divām vietām pasaulē, uz kurām esmu gribējusi aizvest kicīti, t.s. disnejlenda pieaugušajiem jeb pasaku pils (īsto pasaku, kur līst asinis un ēd cilvēkus) quinta da regaleira ir done (tagad atliek tikai iguazú velna rīkle pilnmēnesī)
pie vienas tūristēšanas atzīmējāmies arī cabo da roca, kontinentālās eiropas tālākajā rietumu punktā, it kā nekas jau tas nav, bet okeāns ir milzīgs un vienaldzīgs un vienmēr klātesošs, un kaut kas tomēr cilvēkā izmainās, kad tas nostājas pasaules galā un ieskatās milzīgā un vienaldzīgā un vienmēr klātesošā nekurienē
bet pati galvenā vieta, kas portugālē ir jāapmeklē, un kurā es gribu pavadīt visu atlikušo mūžu, ir nazaré
tas ir ciems neuzkrītošā okeāna līcītī, tikai okeāns tur ir ļoti dziļš, nu tā ka pieci kilometri dziļš, aiz kam viļņi tur ir milzīgi, pat rāmā vasaras dienā tādi, ka bail tuvoties, paņems un aiznesīs kā skaidinhu, un milzīgais un vienaldzīgais okeāns pat nepamanīs
tāpēc, mīļie draugi, beijinhos a tudos, un dziesma:
на заре