nu jau tāda kā tradīcija – pirms ļotenes kaut ko svarīgu vēl izdarīt astoņos no rīta
viņnedēļ (tas bija viņnedēļ? pēc sajūtām – pirms miļōns gadiem!) mēs ar miju pirms lidošanas uz mekongas deltu no rīta vēl jozām uz bambusu dārzu
saigonā gājām mijas pēdējo rīta kafiju dzert
šorīt fukuokā ar bao plēsām uz tirgu, jo mēs bijām aizmirsuši apēst alū sutināto krabi, un to nu reiz pirms izlidošanas bija jāpaspēj brokastīs
bao, izbijušais lielpilsētas pleibojs, kā viņš pats sevi sauc, nebrauc vis ar skūteri, viņam ir reāls mocītis, riding fast and hard, visiem garām, ausis plīvotu vien, ja nebūtu lielā kaska galvā
mēs pat pa vecās lidostas skrejceļu izlaidām, kā tur var atvilkt!
bet vakar mēs paši ar kicīti arī beidzot pieradinājām skūteri, braucienam uz džungļiem pēc augiem dārzam un uz pastkartīgo jūraszvaigžņu bīču ar skatu uz kambodžu, pa šosejām, meža ceļiem un irdenām jūrmalas smiltīm, no tām man ir visvairāk bail
bet varu ziņot, ka mijas&dūras liktenīgo tiltiņu pārvarējām, un visus trīsdesmit pārējos arī
fukuokā laikam jebkurš laika posms paiet kā viens elpas vilciens
mēs gan bijām izlaistie pilsētnieki, kuri neceļas agrāk par septiņiem-astoņiem (tas ir kā latvijā gulēt līdz pusdienlaikam), bet ar visu to, tu no rīta piecelies, paspēj pastrādāt dārzā, pastrādāt savus izlaistā pilsētnieka darbus, sajusties nemērā akomplišēts, un tad atjēdzies, ka pulkstenis ir tikai vienpadsmit, un līdz saulrietam ir vēl septiņas stundas
vispār vjetnamiešu dzīves ritms un attieksme ļ. patīk, un viss liekas tik pašsaprotams
celties ar saullēktu, brokastīs ēst bļodu pho, lielāko dienas maltīti (es tā saprotu, ka pusciba ir jau bijusi vai vismaz pierakstījusies pie mana fizioterapeita, kurš aizliedz visu skaisto dzīvē un stingri iesaka 80% dienas pārtikas apēst brokastīs, lūk, īstena vjetnamiešu dzīves gudrība), vakariņot ap saulrietu un likties gulēt nu vēlākais desmitos
un vēl vjetnamieši raksta latīņu burtiem, nu kā lai viņus nemīl

par tiem gurķiem runājot
pateicos par īkšķiem, sanāca reāli mazsālīti gurķi!
pirmajā dienā, pēc kādām stundām sešām mazsālīšanās, bija vēl tikai viegli iesālījušies, bet nākamajā dienā bija īstāki par īstu, nevis "kaut kas līdzīgs", bet tiešām mazsālīti gurķi!
nu ok, es tur ieliku ne tikai citronzāli, bet arī citronkoka zariņu ar lapām, līdz ar to bija ievērojama citrusīga nots
omīte (kuru vispār grēka darbs ir saukt par omīti, viņa ir krustmāmiņa, tāda skaista krustmāmiņa, tikai rosās kā omīte un visus baro kā omīte, tāpēc grēkojam un saucam par omīti) bija apmierināta ar gurķiem, sauca mani par moloģec, kas ir patīkama pārmaiņa no tā, ka visu pārējo laiku par mani teica krasivaja (un vēl viņai ļ. patika mans vienā šmotkērijā savāktais dzeltenais džemperītis, ķiķināja, ka jāatdod viņai)
viņa tik superīgi runā krieviski – vārdos, ne teikumos, bet tik labi sanāk
man pats mīļākais bija "ģeņgi, smotreķ, huļigan" – "bērni, pieskatiet mantas, kad ejat uz bīču, lai nenosper"

man te vjetnamā ir piesities viens neliels pizģecs
es esmu mijas personal shopper pret savu gribu
tas izpaužas tā – lai kurā šmotku vai tamlīdzīgu lietu bodē es ieietu, es atradīšu kaudzēm lietu, kuras ir kā uzlietas mijai un īsti viņas gaumē
pat tik tālu, ka varu vienkārši iebāzt roku drēbju čupā un kaut ko izvilkt uz aklo, un būs
bet pilnīgi nekā sev
un zinkas ir? pat tagad, kad mija jau miļōnsgadus ir atpakaļ latvijā, es joprojām veikalos atrodu šmotkas tieši viņai
bet neko, šodien es iespītējos un mijas iecienītajā bodē "šūts vjetnamā visādām rietumu ķēdēm, no zāras līdz nike, viss par 100 000" nopirku akurāt divus priekšmetus sev (iepriekš viņu tur nebija, pacietība ir lieta)
ja kas, rīgā varēšu atdot mijai, vismaz krekls viņai būs kā uzliets