par keiva filmu neko jau nevar pateikt, viņa ir vienkārši jāskatās (bet kino bija tikai šodien, kas palaida garām, tas palaida)
survival kita atklāšanā aši un zaglīgi aplūkojām mākslu ar lukturīšiem (īpaši romantiski ir ar lukturīti aplūkot fišera zāli), jo tā jau kļūst par tradīciju, ierasties, kad slēdz ciet (un āfterpārtijā spēlēja tikai makarenu, goda vārds)

tad nu tiktāl mēs būtu nodzīvojušies
šonedēļ nevienu brīdi nebija laika ne aiziet uz manām vingrošanām, ne iziet paskriet
tad nu kā gadījās, kā ne, spēru pārgalvīgu soli un aizgāju uz jogu (!) piektdienas rītā 8:00
es. pūču pūce. astoņos no rīta. bez spaidiem un viltus. attiecīgi pielāgojot arī ceturtdienas vakaru
(mans slovāku bračka šai brīdī teiktu who are you and where are you keeping rasbainieks)
vēl nav skaidrs, vai es to nožēlošu (jo teiksim skriešana no rītiem man ir konkrēti kontrindicēta produktīvam darbam turpmākajā dienā)
bet tā protams skaisti, maiga rīta gaisma, taisnāka mugura jau no paša rīta, un vēl sajūta, ka esmu kādam (diez kam, sev?) izmanīgi nospērusi laiku, apm. ņurd