labrīt.
es beidzot izgulējos par visu iepriekšējo nedēļu kā minimums un visu dzīvi kā maksimums.
viss ir beidzies laimīgi, rūda pasākums izdevās labāks nekā biju gaidījusi, cilvēku atnāca vairāk, vakara vadītājs bija foršāks, žūrija bija ieinteresētāka un indīgāka, ai visi bija ļoti burvīgi.
cibā meitenes raksta, ka es esot bijusi ļoti smuka (mulstu un patīkami).
un man ir pasaulē labākais draudziņš, viņš man visā ļoti palīdz.
happy happy joy joy.
un tagad es beidzot aizpiļīšu uz ashbury haunted castle nogriezt kādus zombijus. atslodzei.

es jūs visus arī beidzot drusku palasīju,
arī man aiz loga ir galīg zaļa liepa, un tas milzpūkainais sniegs šodien, kad biju mazliet pamodusies, kopā ar to izskatījās ļoti mīļi.

bet vispār, kamēr solipse un aleja slavē mani par smuku, zifs atnāca un teica "vēl tikai dzintara brōšu, un būs kārtīga latviešu valodas skolotāja".

(šitais ir meitenēm par kleitēm, džeki var aizgriezties)

piezīmēsim, par latv.val. skolotājas prikidu viņa nosauca manu trīsdesmito gadu kokteiļkleitu, kuru nopirku san telmo ielu tirdziņā buenosairesā, kā izskatījās, teātra kostīmu noliktavas izpārdošanā. smags atlass, burvīgi jocīgs piegriezums, kolosālas detaļas. zem ceļgaliem ļoti šaura, tāpēc jātipina kā īstai dāmai. skatuve mums bija diezgan augsta, pieliku trepīti, lai žūrijas dāmas (un es) var uzkāpt, bet arī tikai ar rociņas padošanu. toties nost mani cēla ar celšanu, paspēju jau pierast. nu tā, ka apņem ar vienu roku un, hops, jau zemē. vienreiz pat gluži kā mūziklos, divi džeki katrs no savas puses, man vēl tik atliktu koķeti pagriezt kājas celīšos uz vienu sānu un sākt dziedāt.

bet es jums pat izstāstīt nevaru, kāds atvieglojums ir pēc tam uzvilkt kedas, bikses un jaciņu ar kapuci. nu neesmu es nekāda dāma, atvainojiet, ja kāds ir tapis maldināts.