bet vispār, kamēr solipse un aleja slavē mani par smuku, zifs atnāca un teica "vēl tikai dzintara brōšu, un būs kārtīga latviešu valodas skolotāja".

(šitais ir meitenēm par kleitēm, džeki var aizgriezties)

piezīmēsim, par latv.val. skolotājas prikidu viņa nosauca manu trīsdesmito gadu kokteiļkleitu, kuru nopirku san telmo ielu tirdziņā buenosairesā, kā izskatījās, teātra kostīmu noliktavas izpārdošanā. smags atlass, burvīgi jocīgs piegriezums, kolosālas detaļas. zem ceļgaliem ļoti šaura, tāpēc jātipina kā īstai dāmai. skatuve mums bija diezgan augsta, pieliku trepīti, lai žūrijas dāmas (un es) var uzkāpt, bet arī tikai ar rociņas padošanu. toties nost mani cēla ar celšanu, paspēju jau pierast. nu tā, ka apņem ar vienu roku un, hops, jau zemē. vienreiz pat gluži kā mūziklos, divi džeki katrs no savas puses, man vēl tik atliktu koķeti pagriezt kājas celīšos uz vienu sānu un sākt dziedāt.

bet es jums pat izstāstīt nevaru, kāds atvieglojums ir pēc tam uzvilkt kedas, bikses un jaciņu ar kapuci. nu neesmu es nekāda dāma, atvainojiet, ja kāds ir tapis maldināts.