un tad kad beidzās visa šitā bilžu ballīte un ieradās ērenpreiss ar ērenpreisu, es aizvedu uz tā ērenpreisa bagāžnieka (ar mainīšanos, protams, jo citādi tas vienkārši nav iespējams) vienu viesi gandrīz mājās uz ganību dambi. kājas jau nu gan līdz pedāļiem nesniedzās.
pārsalums nemērīgs.
jūs man lūc rīt modint bez prasīšan kādos vienos, baigi jau nu negribas nokavēt pirmo berimora seansu (starp citu, kruta filma - kaķa titānika 10 dzīvības, par kaķiem špokiem un kuģiem)

šitādos pēcballīšu rītos skatoties spogulī vienmēr atceros bērnu anekdoti:

iet divi meža zaķi pelēkie pa mežmalu, ierauga tur stāvam mājas truseni balto.
- kas nez tā tāda?
- hvz, drošvien pamesta līgava.
- ?
- nu kleita balta, acis saraudātas.

burvīgākais moments begemota reportāžā par vakardienu:

pats galvenais ir tas, ka starojošā galka mani šodien apstaroja tā, ka pati staroju. biežāk satiecieties ar pārlaimīgiem cilvēkiem!

a tā,
festivālu sezona atklāta, check. pelnam līdzekļus, kā smejies, festivāliem. citiem.

un vēl tā,
jūs te man visu freidlisti pierakstījuši par velosezonu atklāšanu, par ko es, protams, priecājos. bet jūs saprotat, cik ļoti man tagad trūkst vietas ielās un īpaši uz piemājas veloceliņa? es taču esmu pieradusi būt palle viens pats pasaulē uz ričuka :)
jā, pēc vakarnakts izbrauciena ar ērenpreisa ērenpreisu jūt tādas vietas ķermenī, kādu man vispār savu mūžu nav bijis.

tā kā tūliņ sāksies pirmdiena: