visaptverošā nevērtības sajūtā (es patiešām neesmu nekā vērta) aizgāzu ar ričuku līdz mikrorajonam, gribētos jau teikt, ka gāzu tik nikni kā vēl nekad, bet nē, vienkārši gāzu, un ierados ciemos pie murka ar galīgi nedizainīgi slapju muguru. un sarēķināju, ka sāpes notrulināšana sākas ar 100 gr balzāma (praktiski, ja). tikai pēc tam nedrīkst mosties.

es izdomāju, kā iepriecināt madame_silence (mums abām ir briesmīgi smagi). ja mēs vakar būtu satikušās, iedomājies kādas zvērīgas paģiras mums abām būtu šodien, tā es viņai teikšu. tikai jāsagaida, kad pamodīsies.

mīļo sala vecīti, dod man vienu svecīti, un uzdāvini man šitentajos svētkos to, lai denisam paslīd pirksti, un es varu piefrendēt vēl 3 cibiņus. stulbais lepnums neļauj iedot viņam un viņa attieksmei to piečuku aliņam, un ne jau tāpēc, ka tā piečuka žēl būtu.

kādas 2 nedēļas es biju pilsonītis bez dokumentiem (tiesību nav, tikai pienākumi), un šodien, bladāc, uzreiz divas pases ķešā. viena savējā ar vīzu atbraukusi no pārjūrijas, otra uzradusies pavisam jauna smuki dzeltena starptautiskā potēšanas, ar ierakstu par drudzi tajā pašā krāsā. jāuztin vienu un jānosvin, žūpot jau nevar.

nu bet atzīstiet, mēs nebūtu nekas vairāk par sūdu uz kociņa, ja mums nebūtu Mīlas Ciešanu™! tā ir štelle, zvēruļi, tāpēc pacelsim vienu maziņo par sirdsklauvēm, aleluja!

lāstefemiņā es esmu reāli populārs zaķis. bez tā, ka daži labi brālīši ik dienas ar 1-5 minūšu laika starpību nāk aplūkot, ko es klausos, vēl arī rādžiņš ir cieņā: