kam nu kur nu kad nu solīju, tas nu būs grimis aizmirstībā, bet te nu viš i, tas viģiks, kur 11gadīgs zaķis izjauc un saliek automātu drusku mazāk nekā minūtes laikā:
http://www.collegehumor.com/video:1828310

par to, cik skaisti mēs pavadījām pēdējo bābu vasaras dienu, gandrīz viss jau stāv uzrakstīts un sabildēts pie usnes, simamuras un 321zemes, tikai manas divkapeikas tur trūkst.

( mana divkapeika burtiņos un bildītēs )

bildes sūds, ja godīgi (usnei foršākas un vairāk), bet vislabākais bija storijs par simamuru un gladiolām.
kad teikojām šōrtkatu caur centrāltirgu, tur jau visa andele bija beigusies, tikai puķu sievas dažas vēl rosījās. es apmierināju kreizīgārdeneri sevī, aizbāžot viņam muti ar melnajām dālijām (sic!) un fizāli (bērnības sapnis, jo mums tādu nekad nebija, tāpat kā margrietiņas bija vērtīgākās pļavas puķes, jo auga tikai vienā pļavā zvērīgi tālu), toties simamuru savaldzināja kvēlojoši sarkanu gladiolu pušķis. mazliet vēlāk viņš to pa baronielu nesa kā dziesmusvētku gājienā augstu paceltu, un pieturā sēdošajai sieviņai gluži nevilšus roka pacēlās piekārtot kārtīgi sasieto lakatiņu. kā sajutis manu telepātisko signālu, simamura pagriezās atpakaļ un uzdāvināja gladiolas sieviņai. sarkans lakatiņš, viegli iesārts mētelītis, viss ļoti kārtīgi, pēc mēneša palikšot deviņdesmit gadu. es vispār nesaprotu, kā mēs visi tur uz vietas neapraudājāmies.

iespējams, es, iespējams, nespēju, iespējams, palasīt, iespējams, ziņas, iespējams, jo, iespējams, tur, iespējams, ir, iespējams, ahujenna, iespējams, par daudz, iespējams, vārda 'iespējams'.

kungstētīt, ko es esmu rakstījusi apmēram pirms 2 gadiem, kad bija jāvācas prom no kuldīgas un tika izskatītas opcijas sākot ar rīgu un liepāju, beidzot ar upsalu un šo, par ko rakstīju.

kādu cibiņu puksti jums visvairāk figurē memorijos? man martcore izskatās stabils līderis.

šīvakara kino - komēdija par pasaules galu. es to esmu pelnījusi, par abām pārējām de hēra filmām, ko esmu tulkojusi arsenālos :)