šī ir tā diena, uz kuru atlikti visi darbi. kur ir mans mō?

rūda iekāriens iznīcināt istabas augus ir pēdējā laikā piebremzējies, izdzīvojušie viņu vairs neinteresē. turklāt amarillim, kurš aug ne pa dienām, bet pa stundām, viņš vispār nepievērš nekādu uzmanību, drošvien līdz zieda izplaukšanas brīdim. tā nu sapriecājusies atnesu mājās lielveikalu pavasara vēstnesīti - neizplaukušu hiacinti minipodiņā. kamēr es viņai sēžu klāt un bļauju nelabā balsī pie katra mēģinājuma izķeselēt puķi no podiņa, tikām ir dzīvotāja. rīt laikam jau atliks vien apraudāt.

šitādu velosipēdistu cepurīti uzadīšu sev uz nākamo ziemu: