un tagad par skumjo.

bij jau tāda nelāga nojauta, ka prieki par baziliku un kinzu uz palodzēm beigsies tajā brīdī, kad rūdis satrenēsies tur kāpt un pastumt malā (vai vienkārši noraut. trīsreiz stundā) aizkarus. vēlāk tā pārvērtās par nojautu, ka kinza rūdim negaršo, jo nav ne izraustīta no podiņa, ne nograuzta kā baziliks. bet bada laikā velns arī mušas rūdis arī kinzu ēd.

pēdējā cerība gan vēl nav zudusi. varbūt kaut kas no tā visa izdzīvos.

ja gaujas kafejnīcā pie letes aizmigušiem dredaiņiem par katru reizi nogriež vienu dredu un piekarina skalpu plauktiņā, tad es drīz vien varēšu ik rītu piepīt jaunu drediņu rūdolfa cilvēkēdāju prikida svārciņos. vai arī tomēr piepīt atpakaļ pie pakauša.

p.s. kā jau kārtīga māte - neirastēniķe, es to lopu par rūdolfu, t.i. pilnā vārdā saucu tikai tad, kad esmu dusmīga. un tas izklausās diezgan šausmīgi - rrrrūdolf!

lai jūs, mīļie dārgie, nepadomātu, ka manā dzīvē ir tikai veļļuks un kaķis (kā būtībā arī ir), uzrakstīšu ka es arī par laiku.

a laiciņš labs. mūžam sala un karstuma neizturīgais rasbainieciņš, tipisks mērenās joslas produkts, pēc trim pagraba aukstumā pavadītām vasarām šogad tā arī nav spējis īsti iesilt. un ikdienas sēdēšana koncidionētā kantorī nav vienīgais izskaidrojums.

visi tie, kuri akadēmiski traumējušies tajā pašā iestādē kur es un apmēram tajā pašā laikā vai vēlāk, drošvien ar prieku un interesi noklausīsies klasikas radio raidījumu ar īpašo viešņu dainu tē. jums, lūdzu, šurp un skrullēt līdz hailaitam. par linku pateicības sūtām komrādei twoflower uz bs as aržentīnā.

ja man kādreiz pajautātu, kurš ir gudrākais cilvēks, kādu pazīstu, man ilgi ķešā nebūtu jāmeklē pēc vārda daina teterss.

un pašās raidījuma beigās mani sagrāba pamatīgs akvaivaiakvaivai, jo es joprojām, joprojām nezinu, kā saucas tas astora p. skaņdarbs, kurš jrt tuneļa izrādes skaņceliņā. kur, nu kur lai es atrodu to, kam nezinu vārda?