kaķēni nav bēbiji, bet vecāki ir vecāki. rūda "audzināšanā" redzu, ka būšu tikpat sūdīga māte, cik sūdīgs tēvs ir mans tēvs. programmā neiztrūkst plosīšanās dusmās vienlaikus ar itkā loģiskiem argumentiem.
protams, ir atšķirības, ir progress. bet rūdis nesaprot, ka viņam pēc uzšāviena pa pēcpusi uzbrēc "tagad ej noslēpies un nokaunies vismaz līdz rītam! es uz tevi dusmojos! tā palma man dafiga viskautko nozīmē!" un varbūt labi, ka tā. viņš saritinās blakus un pieglauž galvu pie sāna. atbruņo, kā pienākas kaķim. tāpēc viņi mums ir.
tieši tāpēc es pievedīšu kādu citātu no pračeta un pacelšu šovakar pēdējo glāzi cinandali (hm, alkoholiķa gēns man tā kā nepienāktos, bet nekad vēl nav izdevies vīna pudeli neizdzert vienā piegājienā) (un pie viena tas ir arī veltījums visiem cibiņiem, kuri šovakar tāpat vienatnē iedzer katrs savā paksītī) (vairāk iekavu nebūs)
consider the situation. there you are, forehead like a set of balconies, worrying about the long-term effects of all this new 'fire' stuff on the environment, you're being chased and eaten by most of the planet's large animals, and suddenly a tiny version of one of the worst of them wanders into the cave and starts to purr.