rūda kontā: one patch cable down, one to go.

un tagad aiziet par mīlestību.

nē, jūs jau visu tāpat zināt. manu sirdi salauzt nav viegli, bet ja lūst, tad lūst ar blīkšķi. dzīvot mīlēt un nemirt, vien trīs lietas, ibio.

mīļā providence, arī šovakar man ir tev kas sakāms. ja tu vēlreiz man atsūtīsi kādu no šitentiem apgredzenotajiem, dabūsi štangā, bez jokiem, toties ar roratslēgu. arī azbesta lēdiju izturībai ir savas robežas.

vsem privet. see if i care.

starp citu, jo vairāk mani lasa tie, kuriem nevajadzētu, jo lielāks man ir pohujs uz personisko pukstu likšanu zem atslēdziņas. see if i care ir mans moto.

šorīt pamodos agri, vēl pirms tā laika, kad pārējās dienās mostos uz darbu. pamodos no tā, ka rūdis nevis koda un skrāpēja (no tā es vairs pat īsti nemostos), bet gan uzcītīgi bučoja man seju. vēlāk piecēlos un sapratu, kāpēc - apgāzis virtuvē puķuvāzi, ūdens pa grīdu, kliņģerītes pa palodzi.

varu iedomāties, cik ļoti sīkmurmulis mani bučos pēc diendusas par tiem diviem nupat sadauzītajiem šķīvjiem. un pat nav ko ķiķināt par domu gājienu "saktas tirdziņš, vīrietis pērk milzīgu rožu klēpi, puķtantiņa domā - nez kādas tad ziepes savārījis".

nudien, pavisam nejauši. gulšņā tu, cilvēks, brīvdienā mājās, lasi grāmatiņu. un zvana tev kaimiņiene no rajona, prasa "vai varu dabūt tavas asinis?". pēc atbildes jociņa top skaidrs, ka jautājums nozīmē tieši to, ko viš nozīmē. pat nepaspējusi cibā nobļauties "eu, āgenskalns, tiekamies melnsila kristapa stūrī pēc 20 min, ejam nodot asinis vectētiņam!" rausos ārā no migas, noāķēju rūda nagus un zobus no rokas un devos ceļā. bažas par bērnībā pārslimoto dzelteno kaiti, kuras dēļ manas asinis varētu neizdoties ieskapēt donorcentram, izrādījās veltas - tā visdrīzāk esot kaut kāda pavisam parasta zīdaiņu slimība, nevis vīrushepatīts. asinsgrupa man kārtējo reizi izrādījās cita (a jums analīzes vienmēr uzrāda to pašu?), bet tā jau ir mana, gulbja laboratorijas un, iespējams, arī manas atmiņas problēma. nu nekas, suliņu no manis izsūca, ožamo spirtu gar degunu pavicināja, pa vaigiem saklapēja tā ka maz neliekas (un tas viss tikai tāpēc, ka vispirms atzinos vārgumā un aukstos sviedros, bet pēc tam sāku relaksēties ērtajā beņķī). solītā vieglā eiforija arī neizpalika, devāmies prom nebēdnīgi ķiķinādami. taisnības labad jāteic, ka arī ieradāmies nebēdnīgi ķiķinādami. turklāt procedūras beigās man tika paskaidrots, ka nupat esmu nopelnījusi stokholmas braucienam nepieciešamās brīvdienas, tieši vajadzīgajā daudzumā.

šovakar tātad apzinīgi dzeršu sarkanvīnu. ja vēl kāds ir iedvesmojies uz vectētiņa asins krājumu papildināšanu, rīt asinis pieņem gan donorcentrā, gan 1.slimnīcā no 10.00 līdz 14.00. info par saņēmēju (kas jānorāda reģistratūrā) var dabūt pie mdz_snifs un manis. pie manis varēs dabūt arī sarkanvīnu, obviously.