šorīt pamodos agri, vēl pirms tā laika, kad pārējās dienās mostos uz darbu. pamodos no tā, ka rūdis nevis koda un skrāpēja (no tā es vairs pat īsti nemostos), bet gan uzcītīgi bučoja man seju. vēlāk piecēlos un sapratu, kāpēc - apgāzis virtuvē puķuvāzi, ūdens pa grīdu, kliņģerītes pa palodzi.

varu iedomāties, cik ļoti sīkmurmulis mani bučos pēc diendusas par tiem diviem nupat sadauzītajiem šķīvjiem. un pat nav ko ķiķināt par domu gājienu "saktas tirdziņš, vīrietis pērk milzīgu rožu klēpi, puķtantiņa domā - nez kādas tad ziepes savārījis".