jau tagad zinu, cik grūti būs vairs nebūt pirmajai meitenei ciemā. pierast paspēju gan.

otrādi daru. ieslēdzu lampiņu, noņemu brilles, izberzēju acis tā lai vispirms dzeltenmelnraibas rūtiņas kā inčukalnā gultas pārsegs skrien, tad lai melns ar baltiem ķeksīšiem griežas, tad izslēdzu lampiņu un bolos tālāk grāmatas lappusēs.

tā es te ar sevi runājos. nepatīk jau īsti, bet neviena cita jau arī nav ar ko. būtu vismaz kaut ko jēdzīgu pateikusi.

es jau iztēlojos, kā pirmdien sēdēšu kafejnīcā tartu, nē, labāk parciņā sēdēšu, ja nelīs, malkošu vana tallinn un atdzejošu zvēriņu pantiņus. johaidī!

nure, tagad arī ziedus, asaras un apsveikumus pieņemu. rīgā pēc dažām stundām. atentātu mēģinājumi netiek izskatīti. giljotīna var iet stūrītī uzpīpēt.

un kad tu cilvēks pabeidz atkal to grāmatu, tad ir kalns nogāzts, un sajūta tāda, ka viss pasaulē tomēr ir iespējams, un liekas, ka to var darīt vēl un nemaz nav bijis tik traki, un vispār tajā visā kaut kas ir.

bet nu nekas, grāmatas man vairs drošvien nedos, un sākšu ka es tāpat jaunu un skaistu dzīvi. bet šovakar došos atpakaļ laikā par gadiem 10 jā gan.