otrādi daru. ieslēdzu lampiņu, noņemu brilles, izberzēju acis tā lai vispirms dzeltenmelnraibas rūtiņas kā inčukalnā gultas pārsegs skrien, tad lai melns ar baltiem ķeksīšiem griežas, tad izslēdzu lampiņu un bolos tālāk grāmatas lappusēs.

tā es te ar sevi runājos. nepatīk jau īsti, bet neviena cita jau arī nav ar ko. būtu vismaz kaut ko jēdzīgu pateikusi.