tad, kad darbu saraušana nonāk jau ierastajā fāzē, kad iešana dušā iekrīt kategorijā "šausmīga laika šķiešana", un tas fakts, ka ir beidzot tomēr jāapgriež mati uz pieres, jo krīt jau priekšā acīm, izraisa viegli histērisku smiekliņu, lūk, šādos brīžos galvā nelūgtas lien domas par to, cik feini drošvien ir strādāt tādu darbu, kuram nav ne sākuma, ne gala, tikai stundas no 9:00 līdz 17:00 un vēl pusdienlaiks. pirmo nedēļu es pat piekristu staigāt kostīmiņā.

vakar vakarā nosolījos sev: žigli žigli divas lapas haltūriņas, tad vakariņas, un tad atpakaļ pie darba. tā arī aizgāju gulēt neēdusi.

mana sajūsma par vienu dc++ jūzeri nupat ir pārvērtusies kviecošā sajūsmā. šis frukts tā sistemātiski ir novilcis no manis vismaz 2/3, ja ne visas 3/4 manu mp3 krājumiņu, un tagad ir ticis līdz nezortētajam folderim, kur viss stāv sagrupēts pēc personālijām, tb pārsvarā pēc tā, kas man to ir atsūtījis (jo tā man ir vieglāk atrast). šobrīd mārtiņa vārdā nosauktais folderis aiziet uz urrā :)

nez, mūsdienās ir iespējams saslimt ar mēri? tādu parasto un dabiskā ceļā, es domāju, nevis ar kaut kādu advancēto mēri, ko ļaunie sazvērnieki audzē slepenās laboratorijās.

man šķiet, ka šampanietis rīmējas ar pašapmāns. (c) up, ģeniāli rūkts.