tad, kad darbu saraušana nonāk jau ierastajā fāzē, kad iešana dušā iekrīt kategorijā "šausmīga laika šķiešana", un tas fakts, ka ir beidzot tomēr jāapgriež mati uz pieres, jo krīt jau priekšā acīm, izraisa viegli histērisku smiekliņu, lūk, šādos brīžos galvā nelūgtas lien domas par to, cik feini drošvien ir strādāt tādu darbu, kuram nav ne sākuma, ne gala, tikai stundas no 9:00 līdz 17:00 un vēl pusdienlaiks. pirmo nedēļu es pat piekristu staigāt kostīmiņā.

vakar vakarā nosolījos sev: žigli žigli divas lapas haltūriņas, tad vakariņas, un tad atpakaļ pie darba. tā arī aizgāju gulēt neēdusi.