un atkal es smejos velnišķīgus smiekliņus. tā ir tāda īpaša smiekliņu zorte, kas atskan tad, kad pielec, ka šis vai tas cibiņš ir pazīstams. un ne jau nu šāds tāds cibiņš, bet no tavas frendlistes. piemēram, viš izrādās tavs topošais priekšnieks (jā, man tā ir bijis) vai arī jauneklis no vecākās klases, kurā tu pirms gadiem n-padsmit esi bijusi iemīlējusies veselu nedēļu. nu labi, varbūt divas (jā, arī tā ir bijis). te tev nav vis nekāds on the internet, nobody knows you're a dog. harr harr harr.

dārgā redakcija, esmu autā. re, ko raksta republika.lv.

es vispār ļoti gribēju nesacepties par tām uzjundītajām praida un naida lietām, bet sacepos gan. dienasgramatas aprakstītais ir ļoti precīzi rūkts, arī es domāju tāpat. man ir kauns, ka cilvēkus ir iespējams sakūdīt uz tādu aklu naidu un tas arī tiek darīts.

es tikai gribēju pateikt, ka ir tik forši, ka līst. atdzīvosies puķes, saņemsies sakņu dārziņš. gaiss tāds svaigs.

tik ļoti ļoti nekust darbs uz priekšu. cenšos un cīnos, bet tik lēni, lēni, šausmīgi lēni iet. un man ir tik forša priekšniecība, ka kauns vispār pīkstēt par vēlreizēju pagarināšanos. piedod. centīšos paspēt. jāpaspēj.

beidzot atcerējos, ka sonic youth tač jauns albums iznācis. pēc noklausīšanās secinājums tas pats vecais - man patīk sy popa albumi. experimental jet set trash and no star, sister un washing machine. un arī šis. nav ko zāģēt tās ģitāres, jāspēlē pops!