karstajā pēcpasākuma dienā izaicināju puikas spēlēt futbolu, pēc mača iet peldēties ventā, un tad spēlēt galdatenisu, tāds pats puika vien sanāk vai zinies. bet varētu taču būt smalka jaunkundze, lakot nagus, rūpēties par frizūru, savilkt vienmēr rūpīgi krāsotās lūpiņas pušķītī un dzert kafiju, atšāvusi mazo pirkstiņu no porcelāna tasītes.

uz atvadām apskaujoties, bundzinieks roku no mana vidukļa neatrāva dažas sekundes simtdaļas par ilgu. vai arī man tā ir iegribējies būt tādai jaunkundzei, no kuras vidukļa roku neatrauj tās dažas sekundes simtdaļas, ka es to vienkārši izdomāju.

beidzot noklausījos magyar posse pēdējo albūmu. tāds pasūdīgs sanācis, izrādās. kaut gan reizē ar šito novilktais iepriekšējais izrādījās vēl sūdīgāks, haha.

un es vēl tā noškrobējos, ka viņiem pirms pāris dienām bija paredzēts koncerts fonteinā. tip scuko āboliņš, mums piedāvāt nemaz nevar. toties pēc tam nopriecājos, ka izbrauciens pa baltiju viņiem ir atcēlies. esmu tomēr tipisks latvietis latvietim latvietis.

mana zemapziņa sākusi stresot par to, ka piektdien braucu uz stokholmu. šonakt par to skatījos garu, aizraujošu un samērā baisi noskaņotu sapni ar tādiem elementiem kā ryanair specautobuss (!), kas no stacijas rajona ved uz lidostu, precīzi uz reisu, un kuru nekādā gadījumā nedrīkst nokavēt, tad vēl tur bija kaut kāda maza meitenīte, kura mums visam kursam uzticēta nogādāšanai stoķenē (jā, braucām viss kurss, haha), un murgpilns skrējiens pa stacijas rajona sīkbodītēm kaut kādā pilnīgā nelaikā, lai nopirktu pudeli balzāma. skrējiens beidzās kaut kādā kafejnīcā, kur balzāmu varēja dabūt tikai izlejamā veidā, jāgaida bija mežonīgi ilgi un šķiet, ka es nokavēju ļoteni.