kandavā būs zabadaka klons, tikai pāris reizes lielāks. es pilnīgi ticu, ka būs, jo atšķirībā no daudziem citiem jauniešiem no citām pilsētām, kuri mums raksta "mēs te tādi un tādi, gribam taisīt kaut ko līdzīgu zabadakam, davai tagad stāstiet, kas mums jādara", šie konkrētie izskatās patiešām daudzsološi un spējīgi. viņiem ir gan runātāji, gan klusie darītāji, gan bīdītāji, gan harizmātiskie līderi. un arī ēka, domes atbalsts un sajēga, ko tieši iesākt. vakar sēdējām un pļāpājām (saucas - dalīties pieredzē) līdz kādiem 4iem rītā. man patiešām šķiet, ka viņi pēc gadiem 4-5 (rēķin, ka pāris gadus vajadzēs, lai to māju savestu pilnīgā lietošanas kārtībā) būs izgriezuši mums visas pogas līdz pēdējai. bet tas ir labi. tā vajag.

salasījos dagens nyheter, ka zviedrijas valdība iedalījusi pāris miljonus, lai no jauna tulkotu un pārizdotu visādu tautu klasiķus (nu, paceļ rokas, kurš vēl šaubījās, ka viņiem nav kur naudu likt?). bilde ilustrē to, kā izskatās 'annas kareņinas' tulkotājas ullas rusēnas darbagalds. man personīgi komentāru nav ;)

ik nakti, kad beidzas strādātspēks, es ķeros pie slepenā ieroča.
izskatās viņš aptuveni šādi:



paredzējums: to, ka pēc nāves būšu nonākusi paradīzē, es atpazīšu pēc neierobežota daudzuma rūpīgi un pilnībā nomizotu greipfrūtu, kas mani tur gaidīs.

visi tik runā, runā, ka jāiet gulēt, bet ar muti rīgā, ar darbiem aizkrāsnē, neviens tā arī gulēt nav aizgājis, tā arī plivinās tie naktsputni, jā jā es par cibiņiem nevis kādiem citiem

turpinot greipfrūtu tēmu, teikšu kā ir:

greipfrūtu ēdu, greipfrūtu dzēru,
greipfrūtā muti nomazgāju.

atradu ar īsto brīdi, kad uz veikalu iet. tieši mūsu sētas galā uz stendes ielas jebšu centrālās štrāses notriekts tantuks. bļaušana pa visu pagastu - tantuka vecis, tāds krietnā ķirsī, brēc uz jauniešiem notriecējiem kaut ko neartikulētu, jaunieši pretī - ka nav ko jāiet pa pašu ielas vidu, turklāt bez atstarotājiem. citi jaunieši tup pie tantuka, a vecis planē pa ceļa vidu un bļaustās. tikām piebrauc ātrie.

atpakaļceļā no veikala ceļmalā tusē vairs tikai jaunieši, pīpē trīcošām rokām, mīņājas pa taciņu (jā, ceļmalā ir taciņa, pāris metrus nost no ceļa, aiz kokiem, es piemēram pa turieni arī pārvietojos, ņefig pa ceļu brist, turklāt pati taču arī šķūrēju mūsu jurisdikcijā esošo taciņas daļu). apjautājos, vai tantuks dzīvs. jā, dzīvs esot, bet škrobe pašiem baigā, sirdsapziņas pārmetumi, bet ko tu padarīsi tādam pa ceļa vidu planējošam tumšam objektam.

kāda morāle? mīļie draugi, steidzieties lēnām, un lietojiet atstarotājus. bez jokiem, ibio.

tik garlaicīgi, tik garlaicīgi, ka nudien jāiet atkausēt pēdējā jaungada garneļu paka, lai uz rīta pusi būtu ko darīt (pēc greipfrūtiem, protams)

prasās pēc gārdziena? palasi interneta atkarības testu (man piemēram nemaz necēlās roka tur kaut ko ķeksēt, izlasīju tīri kā anekdoti)