jāteic, ka es jutu, ka dienasgramata mani atfrendēs. bet nu vajadzēja jau arī sagaidīt īsto brīdi. raugi, vakar pirms gulētiešanas es kā reiz palasījos rīgas laiku, to viņa mazgabaliņu par piefrendēšanu, un nodomāju kaut ko no sērijas 'ak, mēs, cibiņi'. bet nu pareizi pareizi, frendlisti patīrīt vajag, kā nu bez tā.

salasījos pukstlentā atsauksmes un iemēģināju šitamējo verķi, un pārliecinājos, ka vienīgi man pašai nešķiet, ka būtu līdzīga laizai minelli un umai tūrmanei. (par džūdiju gārlendu un milu jovoviču gan nekas nebij dzirdēts, arī par jūenu makgregoru nē, tas ir kas jauns, bet tas lietas smagumu nemaina.) jau gadus 10 ar mainīgu frekvenci dažādi savstarpēji nesaistīti cilvēki (jēziņ, pat vispār nepazīstami cilvēki uz ielas) man apgalvo, ka es esmot ļoti līdzīga vai nu tai vienai, vai nu tai otrai. un šitā face recognition uzparikte ar to pašu meldiņu velk. nu sazvērestība, gočpendel, nekas cits tas nevar būt.

runājot par mīlas lirikām, manā topā ir šis no postal service:

i am thinking it's a sign
that the freckles in our eyes
are mirror images and when we kiss
they're perfectly aligned

šī nu tiešām ir mīlas, nevis seksa lirika, mandomāt. (tā būtu atsauce uz (aiz)vakardienas nelielo dialogu pie martcore)