|
Oct. 26th, 2014|12:22 am |
kad uzzināju par rūdi, es arī apraudājos, lai gan nekad neesmu bijusi tik empātiska pret svešu zvēru nāvēm, bet tieši tavi kaķi man līdz galam iedvesa pārliecību, ka man vajag kaķi, jo kaķis nav mājzvērs, kaķis ir cilvēkam līdzvērtīga personība. un tad man klēpī ieritinājās savs kaķītis, kurš kādreiz nomirs - tajā brīdī vēl vairāk apstiprinājās pārliecība, ka es ņemšu vēl vienu kaķi. pat ne tāpēc, lai pati kādā brīdī nepaliktu bez kaķa, bet lai tas kaķis nav vientuļš, kad manis tik daudz nav mājās
tad es izlasīju visu, ko tu esi rakstījusi par rūdi. tik pazīstami, tieši tas, ko es piedzīvoju ar rūdi, tieši tavos ierakstos ļoti precīzi iezīmē to pašu sajūsmu, satraukumu, mīļumu, besi un visas citas kaķjūtas, ko es šobrīd piedzīvoju ar savu pirmo pavisam savu kaķi un šis tavs ieraksts tāpēc jo vairāk mani iespaido, jo kādreiz (kaut vai galvā, ne cibā) man būs tāds pats
sveiciens ritai un apskāviens jums, divkājainajiem, kuri ir vislabākie vislabāko kaķu draugi - un paldies par to, ka esi bijusi viena no paraugiem, kuru iespaidā esmu kliedējusi šaubas par kaķa ieviešanu savā dzīvē
p.s. atvaino par garo vervelēšanu, bet esmu ļoti daudz domājusi par jums, par rūdi, par ostapu, par to, cik nemaināma ir dzīve, bet kaķi no dzīves tādēļ nedrīkst izslēgt, tad jau arī visi cilvēki jāizslēdz |
|