"Stāstā par Sanmnikelu" bija vieta, kurā galvenais varonis glabāja savu kārtējo suni un pie sevis domāja par to, ka saimniekam nākas atkal un atkal pārdzīvot savus dzīvniekus un bla,bla,bla kaut kas par to, ka tam laikam ir kaut kāda jēga. Toreiz likās - vo, vajag atcerēties, tas skan mierinoši.

Po faktu, tas, ka es to tagad neatceros, nozīmē, ka ne sūda tur (un vispār tajā) nebija nekā mierinoša.

Bet mierināt gribas.

(Reply to this) (Thread)

tā jau ir, ka katra nāve mūs gatavo visām pārējām un pieradina pie neizbēgamības

(Reply to this) (Parent)