Nepiekrītu tēzei par "korupcijas fetišizāciju" t.i. tam, ka korupcija publiskajā retorikā tiek padarīta par kaut ko ārkārtēji svarīgu uz citu problēmu fona. Lai būtu jēga oponēt tēzei par korupciju kā "visu problēmu sakni", tad šāda tēze vispirms ir jāizvirza.

Arī neredzu cēloņsakarību starp "korupcijas fetišizāciju" un "laimes lāčiem", kuru rašanās galvenais iemesls IMHO ir ilgstošā un dziļā uzticības krīze esošajām varas institūcijām, kuru norakstīt uz "korupcijas fetišizāciju" ir maigi izsakoties absurdi. Drīzāk problēmas ir zemajā politiskajā kultūrā, kurā politiķi var par vēlētājiem atcerēties tikai pirms vēlēšanām, bet vēlētāji ar savu īso atmiņu mēdz kāpt uz tiem pašiem grābekļiem. Kaut arī tagad ir vērojams progress, kaut vai tādā ziņā ka patreiz nav redzams reāli spēcīgs "laimes lācis", kurš spētu gūt tādus panākumus Saeimas vēlēšanās, kā savlaik ZRP. Un tunājot par tavu irinizēšanu par "labāko ministru kabinetu" - salīdzinot ar agrākajiem MK, šajā ir salīdzinoši mazāk acīmredzamu diletantu (tādi kā Kristovskis ārlietu ministra amatā, piemēram)

Zatlera rīkojums Nr.2 man tieši patīk tādēļ, ka 1) tas radīja precedentu, kura rezultātā Saeimai nāksies rēķināties ar to, ka izteikti nepopulāru lēmumu rezultātā tā var lidot no saviem krēsliem ātrāk, kā reizi 4 gados. Kas savukārt ir stimuls politiskās kultūras augšupejai, lai ko pukstētu tādi hroniski konservatīvie, kā Ījabs 2) pagaidām, spriežot pēc aptauju rezultātiem, izskatās, ka ZRP izdevies būtiski iedragāt vēlētāju ticību "laimes lāčiem".

(Reply to this) (Parent)