Man skiet velosipedistiem un gajejiem vajag pilnigi atseviskas, norobezotas parvietosanas teritorijas, jo tas ir divas atskirigas parvietosas pieredzes. Es domaju autovaditaji un gajeji ari saietu ragos, ja viniem butu jadala iela. Es loti biezi jutos ka izbiedets zvers, kad man no mugurpuses kads zvanas, jo nav konkreti skaidrs, ko tiesi sis signals nozime, vienigais kas skaidrs, ka ja es tulit neuzminesu pareizo manevru, tad tulit bus psc. Ja, cilvekiem medz but somas, ja vini staiga pa pariem un trijata un cetrata, un ar berniem, un ja vini medz nepieverst uzmanibu citiem, seviski, ja ir iegrimusi saruna, un tas ir normali, un vini drikst to visu darit uz ietvem, un drikst nedzivot paranoidas bailes ka vinus kads notrieks, vai vainas sajuta, ka vinu eksistence uz ietvem ir trauceklis velosipedistiem.

(Reply to this) (Thread)

un tagad izņemam no vienādojuma velobraucējus un pajautājam, kāpēc vispār kādam vajadzētu nepievērst uzmanību citiem, ja reiz ir jādala viena telpa?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man šķiet, ka apakšā naidīgumam starp gājējiem un velosipēdistiem ir tas, ka gājēji gājējiem pārsvarā nav bīstami ar to vien, ka viņi pārvietojas.

Tas ir, staigāšanas dzīve uz ietvēm ir daudz mierīgaka, mazāk bīstama un labāka, ja tajā nav iesaistīti velobraucēji. Gājēji rēķinās ar citiem gajējiem tikai tik, lai neieskrietu pretīmgājējos, un tur nav nepieciešams pielietot pārāk daudz uzmanības vai rēķināšanos ar citiem. Ir jāpieliek minimālas pūles, lai nesadurtos ar citiem cilvēkiem uz ielas. Vēl arī tas, ja vienādojumā ir tikai gājēji, tad ne no viena netiek prasīts, lai viņi gandrīz katru mirkli prātā apdomātu vai tikai kādam netraucē. Ir ļoti grūti prasīt no cilvēkiem, lai viņi būtu constantly perpetually aware par savu novietojumu telpā, saistībā ar citiem cilvēkiem uz ietves, vai arī lai pirms virziena maiņas apstātos un apgrieztos pa riņķi lai redzētu, kas vēl ir uz ietves un vai viņi vispār drīkst veikt pagriezienu. Cilvēki mēdz sevišķi neiespringt par citiem gājējiem, ejot pa ietvi, un tas nav nepieciešams, jo nav reāla riska, un ja minimāls risks ir, tad to vienlīdzīgi dala visi gājēji. Bieži cilvēki nepievērš uzmanību citiem uz ietves ne jau tāpēc, ka būtu nepieklājīgi vai nekulturāli, bet tāpēc, ka cilvēki ejot pa ietvi dara kaudzēm citas lietas, piemēram domā vai sarunājas. Tomēr reti kad ar tādiem minimāliem uzmanības resursiem nepietiek, lai elementāri izvairītos no citiem gājējiem, jo ātrums ir relatīvi mazs.

Līdz ko vienādojumā iesaistīti velobraucēji, pēkšņi uz ietves parādās dalībnieki, kas var nodarīt gājējiem kaitējumu un nes risku ar savu pārvietošanos vien. Jā, arī gājēji var netīšām būt iemesls sadursmei, taču attiecības starp šiem diviem elementiem nav vienlīdzīgas, jo riska nesējs gājēju prātos tomēr ir velobraucējs, jo pārvietojas ātrāk. Līdz ko šie riska nesēji sāk pieprasīt gājējiem pievērst vairāk uzmanības riteņbraucējiem, un mainīt savus iešanas ieradumus, tas tomēr kļūst nedaudz kaitinoši, un ir saprotams kāpēc gajēji iecepās. Viņi nav tie, kas nes risku, yet viņiem tiek uzstādītas prasības no riska nesējiem. Un tāpēc gājēji un velobraucēji nevar būt vienlīdzīgi, jo nenes līdzīgu risku, tomēr viņiem ir jādala viena ietve=problēmas. Turklāt, par zvaniņiem, tā ir diezgan agresīva izpausme, ja padomā, ka gājējs otram gājējam neatļautos skaļi verbāli signalizēt, lai otrs gājējs panesās malā, un ja tā notiktu, tas visticamāk raisītu negācijas.

Es piekrītu, ka diemžēl tā ietve ir jādala, tāpēc būtu jāpievērš uzmanība gan citiem gājējiem, gan velobraucējiem. Taču es pilnībā saprotu gājējus, kas ir neapmierināti ar velobraucējiem, jo velobraucēji ir bīstamāki par gājējiem, un turklāt viņu prasības ir lielākas.

(Reply to this) (Parent)

Vot tie kuri iet pa trīs, pa četri utt, aizņemot visu ietves platumu, man ar velo braucot netraucē, bet kad eju ar kājām, tad gan uzsit niknumu.

(Reply to this) (Parent)