|
Feb. 22nd, 2013|01:36 am |
Sičuaņas liellops bija labs, cik nu labu var uztaist no latvijas liellopa.(Šitie kūtīs audzētie liellopi ir sīksti un ir ilgi jāgatavo lai būtu mīksti, ne tā kā argentīnas pļavās vai spānijas vidienē ārā dzīvojošie), Asums minimāls, bet omnipresent. Es nebūtu pie mērces licis klāt cieti, un mazāk sojas, - bij bik par sāļu. Bet mani interesē tā mistiskā garšviela, kas izskatijās pēc pipara bet nav pipars. Kuru sakožot un izsmērējot pa augšlejām un smaganām, tās notirpst kā no vietējās anestēzijas un pēc kādas minūtes arī lūpas sāk tirpt, un ieelpojot caur muti, liekas ka pa lūpām no iekšpuses skrien transcendentālas skudriņas. Šīs garšvielas garša bija kautkas starp saharīnu, čili, citronu, kaperi un mentolu. Ēdot to tirpšanu nejuta, bet kad ekskluzīvi paņēmu to graudiņu un sakožļāju un izsmērēju pa visu muti, tad pirms iestājās anestēzijas effekts, bija diezgan nepatīkams saharīnains saldums, kurš pazuda tikai tad, kad notirpa mēles gals, smaganas un lūpas.
Es tās garšvielas atradīšu un nopirkšu kilogramu.
Bet man tur patika, patīk laipna apkalpošana un ka cilvēki cenšas, nevis Fabrikas/Lido cehs. |
|