Runa jau nav par to, vai kaut kas ir aizliegt vai atļauts, bet par ieradumiem, kas vēl nav iegājušies. Piem., citās Eiropas pilsētās lielākajai daļai nav jāskaidro, kas ir veloceliņš, tāpēc tur gājēju uz veloceliņa var sastapt pietiekami reti. Bet šeit veloceliņš ir salīdzinoši jauna lieta. Lai gan man brīžiem šķiet, ka šo paradumu tomēr varētu apgūt krietni ātrāk, nekā tas notiek šeit.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Te, kur es dzīvoju, nav nemaz tādu īsti ekskluzīvu veloceliņu. Vairums ir apvienoto, un gājēji un velosipēdisti labi sadzīvo. Gājēji, bērnu ratiņi un suņi pa gabalu ir labi saredzami, un uzmanīgi apbraucami. Uz brauktuves gan ir nodalīti ekskluzīvi veloceliņi.

Latvijas variants man arī nešķiet slikts, tikai miskomunikācija uz tiem jau bija labi paredzama iepriekš. Ir jāpieņem, ka cilvēki ir stulbi un viņiem viss ir jāpasaka priekšā. Es to nesaku par cilvēkiem sliktā nozīmē, bet kā komunikācijas argumentu. Ja pieņemsim, ka cilvēki ir ģēniju un visu saprot ar pirmo mājienu, tad nāksies smagi aplauzties.

(Reply to this) (Parent)