martcores minētā problēma liek pastāstīt, kā ar to lietu apstāv mūsmājās.

jāsāk ar atgadījumu pirms kādām 3 ziemām. kādā ziemas naktī pārbraucam mēs ar dzīvesbiedru mājās no koncerta rīgā (jāspēlē bija, man, šķiet ka pasākumā ulbrokā), un ieraugām pie līksmi sprēgājošās krāsns sēdošu iereibušu kompāniju, kas laika kavēšanai būvē cietoksnīti, tornīti un vēl visādus objektus no spičkām uz turpat pie krāsns izvietotā garā dzeltenā galda. pulkstenis ir jau kādi četri, un viņi visu nakti pasūta (ir pasūtījuši un pasūtīs) no bodes* pa lielajai pakai sērkoku, un šie tik vislaik arī ved (ir veduši un vedīs).

ilga dzīve cietoksnītim vis nebij, un spičkas līdz ar tukšajām kastiņām tika sabērtas divās kastēs (spičkas vienā un kastiņas otrā attiecīgi). dažnedažādiem viesiem, kas neapdomīgi apjautājās, vai kaut ko nevajadzētu padarīt, pie izdevības tika izsniegtas šīs divas kastes un dots uzdevums - pildīt kastiņas ar spičkām. tā nu sērkokus pirkt mums vajadzības nebija apaļus 3 gadus. tagad vēl ir palicis maziņš plastmasas spainītis ar pēdējām spičkām, tikai kastiņas gan ir beigušās.

* "bode" - tas ir mītiem un leģendām apvīts diennakts veikals, kas piegādāja pirkumus mājās (arīdzan visu diennakti). jau kādu laiku kā slēgts. mūsu miestā vispār vairs nav neviena paša diennakts veikala.